Remtes vārds pirmo reizi minēts 1506.gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs to izdevis lēnī Ludvigam fon Butlaram. Butlaru rokās tā bijusi līdz 1696.gadam, kad muiža pārdota Magnusam Ernstam fon Brinkenam. Brinkenu dzimtas atvases Elizabetes Brukenas-Fokas trešais vīrs bijis Elejas muižas īpašnieks valsts grāfs Johans Fridrihs fon Mēdems. Tā kā viņu laulībā bērnu nav bijis, tad 19.gs. beigās Remtes muižu mantojis Mēdema dēls no pirmajām laulībām Kārlis Johans Fridrihs. Mēdemu īpašumā muiža palikusi līdz 1920.gada agrārajai reformai.
Jaunā pils celta Kārļa Johana Fridriha laikā ap 1800.gadu. Iespējams, ka pili un daļu no muižas apbūves projektējis arhitekts J.G.Berlics. Pils priekšējā fasāde pārbūvēta 1880.gadā. Pārbūvi veikusi Rīgas būvfirma "Robert Hausermann". Pils pirmo reizi degusi 1906.gadā. Ir nostāsti par to, ka degšanu, iespējams, organizējis pats barons Mēdems, lai saņemtu lielu apdrošināšanas naudu. Pirms pils degšanas visi vērtīgie priekšmeti bijuši aizvesti no pils. 1920.gadā pils pārbūvēta skolas vajadzībām. Otro reizi pils degusi 1929.gadā. Pils atjaunota pēc arhitekta A.Grīnberga projekta, bez izmaiņām palikušas tikai pils ārējās sienas. Pēc atjaunošanas pilī atkal bijusi skola. Arī šobrīd tur atrodas Remtes deviņgadīgā skola.
Par Remtes pils celtniecību ir vairākas teikas. Kāda no tām stāsta, ka ik Jaungada nakti kāda balss no ezera jautājusi, vai pils jau gatava, bet ļaudis nedrīkstējuši teikt, ka jā, jo citādi pils nogrimšot. Citas teikas vēsta par pilī iemūrētiem cilvēkiem - muižas cēlājiem, kā arī par diviem bērniem - puisīti un meitenīti. Saglabājusies arī 19.gs. celtā muižas manēžas ēka ar zirgu galvām frontonā. No 1922. līdz 1927.gadam ēka pārbūvēta par tautas namu. Tās pagalma centrā atrodas piemiņas akmens represētajiem.
1
