Kārļa Veitmaņa Lejas Dzirnavas

Dzirnavu būve uzsākta 1783. - reizē ar Varakļānu pili, kurai tās sākotnēji piederēja.
Ap 1920. tās nopirka Kārlis Veitmanis, aktīvu Varakļānu uzņēmēju dzimtas loceklis un tagadējās dzirnavu saimnieces vectēva brālis, +1944.
Dzirnavas vairākkārt rekonstruētas (un arī postītas):

• ap 1912. milzīgais - ap 8 m diametrā - apakšplūsmas ūdensrats aizstāts ar tolaik visai modernu turbīnu;
• ap 1925. - uzstādīts dīzelis, kurš darbināts ar kūdras gāzģeneratora ražotu gāzi (1944. vācu armijai atkāpjoties, uzspridzināts);
• ap 1932. uzstādītas valču un bīdeļu iekārtas (pēc kara pārvestas uz Rēzeknes maizes kombinātu, kur darbojušās līdz 60. gadiem);
• pēc kara dzirnavas griezis galvenokārt dīzeļdzinējs, jo mazā Kažaukas upīte nespēja dot pietiekami daudz ūdens;
• ap 1960. uzstādīts 55 kW elektromotors, tīrot dīķi, bojātas slūžas un vairs nav atjaunotas, blakus dzirnavām uzcelts vilnas pārstrādes
• cehs, dzirnavu ēkas vienā spārnā iekārtoti dzīvokļi;
• ap 1980. dzirnavu darbība pārtraukta, tās iekonservētas;
• 1993. dzirnavas atgūst īpašumā Kārļa Veitmaņa brāļameita Anna, viņas vīrs Osvalds Gecs (80 gadu vecumā!) ķeras pie to atdzīvināšanas un nākamajā rudenī jau maļ apkārtnes zemnieku audzētos graudus.

Dzirnavās vēl arvien tiek samalts pa maišelim apkārtnes saimnieku audzētās labības, darbojas grūbu, putraimu un rupjā maluma gaņģi.

Pašlaik tiek sakopta dzirnavu apkārtne un iekštelpas, veidota neliela uzziņas ("Bebru") taka un atpūtas vieta - neliels parks ar lieliem ozoliem.