Lašu pagastā (tagadējais Eglaines pagasts) 1714. gada 27. augustā dzimis Gothards Frīdrihs Stenders - vācu tautības mācītājs, apgaismotājs, latviešu laicīgās literatūras dibinātājs, valodnieks, saukts arī par Veco Stenderu. 1989. gadā Eglainē par godu viņa 275 gadu jubilejai atklāts piemiņas akmens un atvērts muzejs. Granītā veidoto piemiņas akmeni muzejam darinājis tēlnieks I. Folkmanis. Piemiņas akmenī lasāmi vārdi:
"Cik spēdams mācies grāmatu,
Tas prātu pacilā.
Tas ved pie augstas gudrības
Un godu sataisa." (Gothards Frīdrihs Stenders)
"Un šajā lielajā vecumā man šajā pasaulē nepaliek vairs cita vēlēšanās, kā vien dzīvot latviešu nācijas labā, kas mūs uztur, bet kas atstāta pārāk novārtā, - tautas labā, kura ir tikpat dievišķa kā citas, bet kurai vajadzīga apgaismība un kuras laimei es jau no sendienām esmu atdevis sirdi." - Tā sava mūža nogalē rakstīja G.F.Stenders.
Viņa mūžs aizsākās 1714. gada 27. augustā Lašu pagastā vācu mācītāja ģimenē. Stenderu dzimtā vairākās dinastijas bija mācītāji. Viņa vectēvs Konrāds Stenders bija mācītājs Krotē, bet 1669. gadā mācītāja palīgs Kalkūnē, Vilkumiestā, mūža nogalē - Sēlpilī. Arī viņa dēls un G.F.Stendera tēvs Hermanis Konrāds 44 mūža gadus vadīja Lašu (tagad Eglaines) draudzi.
Augstskolas studijām G.F.Stenders sagatavojās Subatē Īzaka Bauera privātskolā. No 1736. - 1739. gadam studēja Vācijā. Iepazinies ar vācu filozofa Kristiāna Volfa rakstiem, viņš par savas darbības pamatu pieņēma Volfa filozofijas tēzi - teoloģiskajā dogmatismā jāatbrīvojas no tā, kas ir pretrunā ar cilvēka veselo saprātu. 1759. gadā Stenders vēlreiz aizbrauca uz Vāciju, kur sāka pievērsties literārajai darbībai. Pēc dažiem gadiem viņš iepazinās ar Krievijas sūtni Dānijā J.A.Korfu, kas dzimis Kurzemē un bija arī Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents. Atsaucoties uz J.A.Korfa aicinājumu, Stenders devās strādāt uz Kopenhāgenu. Dānijā Vecais Stenders karaļa Frederika V galmam izgatavoja divus globusus, rakstīja un publicēja sacerējumus par ģeogrāfiskā garuma noteikšanu uz jūras. Pēc tam viņš atgriezās Pēterburgā, taču par zinātnieku nekļuva. 18.gs. vidū Stenders devās mājup. Latvijā viņš apmetās Sunākstē un līdz mūža beigām pildīja mācītāja pienākumus. Stendera mūža pavediens pārtrūka 1796. gada 28. maijā. Sunākstes kapos uz viņa kapakmens plāksnes (pēc paša vēlēšanās) iekalts: "Sche aprakts Gotthard Friedrich Stenders Latwis dzimis 1714 un miris 1796 ar savu gaspaschu."
Kādu vietu Vecais Stenders ieņem latviešu literatūras un kultūras vēsturē? Viņš bija pirmais latviešu literāts, kas nesa 18.gs. apgaismības idejas un centienus. Viņš arī bija pirmais, kas izturējās pret latviešu tautu kā pret tautu, kopa un attīstīja latviešu valodu un gramatiku un šie sasniegumi palika nepārspēti veselu gadsimteni. G.F.Stenders pirmais iedibināja latviešu laicīgo rakstniecību.
Pirmais viņa darbs kopā ar J.Baumani ir sastādītā dziesmu grāmata, kas iznāca 1754. gadā. Pēc tam sekoja izdevums "Mazā bībele", kurā ietverti 52 Vecās un 52 Jaunās derības stāsti.
"Jaukas pasakas un stāsti", "Jaunas ziņģes", "Ziņģu lustes" ir Stendera mēģinājums izskaust vecās tautas dziesmas, kur viņa vārdiem runājot, ir "Blēņu dziesmas". Ar ziņģēm viņš gribēja latviešos modināt smalkjūtību pret vecākiem, kungiem un Dievu. Šīs jūtas, pēc Stendera domām, ir meklējamas nevainīgā mīlestībā, ko daba ielikusi vīrieša un sievietes sirdī. Daudzas Stendera ziņģes -"Skaista tā kā rozīte", "Pēc daiļas ciema meitiņas"- tauta iemīļoja. Stendera "Pasakas un Sthasti tiem Latwieschiem par ilustschešanu un gudru machibu" ir pirmā laicīga satura grāmata latviešu valodā. Pasaku galvenā jēga - pamācīt. Stenders latviešus aicina būt paklausīgiem, strādīgiem, pacietīgiem. Viņš nopeļ mēlnesību, strīdību, dzeršanu un slinkumu. Grāmatas beigās autors pievienojis desmit "blēņu ticības", kas latviešiem būtu jāatmet. Stenders apgalvo: nav labi, ka vakaros slauka istabu, mazgā muti, skatās spoguli un svilpo. Viņš paredz nelaimi, ja suns kauc vai izkasa bedri, ja satiek, pretim nākot, "bābu". Stenders ir arī "Bildu ābices" autors. Tā ir pirmā latviešu ābece ar autora ilustrācijām. Zīmīgs Stendera devums ir populārzinātniskais darbs "Augstas Gudrības Grahmata no Pasaules un Dabas" , kas latviešiem deva pirmās zināšanas ģeoloģijā, ģeogrāfijā, astronomijā, matemātikā filozofijā. Šajā darbā pirmo reizi izskaidrota Kopernika heliocentriskās sistēmas būtība. 1789. gadā izdotā latviešu vācu vārdnīca "Lettisches Lexicon" bija pats pilnīgākais tā laika leksikas pētniecības darbs. Pateicoties šai vārdnīcai, kļuva iespējams latviešu valodas materiālu izmantot pirmajos indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības darbos.
Visos Stendera darbos valoda gan nav brīvi plūstoša, sastopami daudzi ģermānismi, dažviet nepareizas galotnes un locījumi. Tomēr Stendera valoda ir spēcīga, tautā sadzirdēta.
Fricis Brīvzemnieks, raksturodams G. F. Stenderu, teicis: "Lomonosovs ir krievs, Stenders ir un paliks "Latwis", kā mēs to uz viņa kapa akmeņa lasām. Plašāki ņemot, tādi vīri kā Lomonosovs un Stenders jau nevienai tautai īsti nepieder. Tie ir visas cilvēces spēks un rota un no visas cilvēces cieņā, godā turami."Stendera darbības turpinātājs bija viņas dēls Sunākstes mācītājs Aleksandrs Johans Stenders (1744-1819), kas arī sarakstīja Dzeesmas, Pasakkas un bija pirmās vācu valodas mācību grāmatas autors.
1
