Rideļu dzirnavas atrodas apmēram 80 km no Rīgas, ceļa Rīga – Talsi labajā pusē. Dzirnavas šajā vietā bijušas jau sen – pirms 250 gadiem. Pirmais dokumentos atrastais melderis Eliass Glāzenaps baznīcas grāmatā reģistrēts 1759. gadā. Šajā gadā zemnieki, muižnieku sūtīti, nojauca Engures upes aizdambējumu. Varbūt tieši tādēļ ūdensdzirnavas atdzīvojās. 1836. gadā grāfs Lambsdorfs dzirnavas kapitāli izremontē, ieguldot Vidzemes kredītbiedrības izsniegto kredītu – 15 660 sudraba rubļus. Drīz pēc tam sāk rakt kanālu no Engures ezera uz jūru, tādēļ palielinās līmeņu starpība un Rideļu ezera caurplūdes spēks. Lai to izmantotu, grāfs Lambsdorfs 1866. gadā veco dzirnavu vietā sāk būvēt jaunas, jaudīgākas. Pirmā pasaules kara sākumā dzirnavas nodega. 1920. gada septembrī notika zemes reforma, un Valsts bankas loceklis Staņislavs Kambala Rideļu dzirnavu, kas vairākus gadus jau stāvēja neatjaunotas, atjaunošanai ieteica savu brāli Donātu Kambalu. Šī izvēle attaisnojās. Jau 1923. g. oktobrī tika iedarbināts pirmais gaņģis rupjo miltu malšanai, drīz pēc tam – otrs, pēc gada uzstādīja arī putraimu un grūbu mašīnas. Ievērojami uzlabojumi tiek veikti trīsdesmito gadu vidū – uzstādīts tvaika dzinējs, kvalitatīvas bīdeļmašīnas. 1940. g. dzirnavas bija jānodod Tukuma apriņķa rūpkombinātam, līdz 1949. gadam D. Kambala vēl bija tur par dzirnavu vadītāju, bet tad ar visu ģimeni viņu pārvietoja uz Pūres dzirnavām. 1969. gadā Rideļu dzirnavas atkal nodega. 1989. g. Kambalu dzimta ķērās pie dzirnavu atjaunošanas. 1991. gadā darbus pēc tēva Jura traģiskās nāves pārņēma dēls Oskars Kambala . Piemērotas mašīnas tika meklētas pa visu Latviju. 1992. g. dzirnavas palaida darbā, 1994. gadā sāka bīdelēt miltus un ražot mannu, bet 1996. – gatavot putraimus un grūbas. 2003. g. uzstādīja jaunu turbīnu un milzīgu ūdensratu ar ūdens pievadu no ezera. Dzirnavās atkal ražo elektrību, ar to darbina mašīnas. Iekārtota kokapstrādes darbnīca – logu, durvju un citu izstrādājumu ražošanai.
|