Labirints ir viens no cilvēces reliģiskajiem pirms simboliem, arhetipiem. Senākiem akmenī izgrebtie, no velēnu vaļņiem vai akmeņu veidotie labirinti ir vairākus tūkstošus gadus vecs un sastopami daudzās pasaules daļās. Antīkajā kultūrā visplašāk pazīstami ir labirinti Ēģiptes piramīdās un Mīnoja pilī Krētas salā.
Vissenākie viena ceļa labirinti (Angl. – labyrinth), plaši izplatīti ir arī daudzu ceļu labirinti (angl. – maze). Atšķirībā no daudzu ceļu labirinta, kur cilvēkam, izmantojot prāta spējas, pašam jāatrod pareizais ceļš, viena ceļa labirints ir meditatīvs, simbolisks svētceļojums uz Dievišķo centru, uz sastapšanos ar Dievu. Tas īpaši iedarbojas uz cilvēku zemapziņu, harmonizējot abas smadzeņu puslodes.
Kopš 4.gs. viena ceļa labirints kļuvis par vienu no plašāk izplatītajiem kristīgajiem simboliem cilvēka ceļam pie Dieva. Viduslaikos daudzās katedrālēs un baznīcās Eiropā tiek izveidoti labirinti grīdas segumā. Tie tiek rūpīgi plānoti, izmantojot bībelisko skaitļu 3, 4, 7 un 12 simboliku. Labirintu zīmējums kļūst sarežģītāks, centrālās asis iezīmē galveno kristīgo simbolu – krustu. Laikā, kad nav iespējam nokļūt Jeruzālemē, labirintu ticīgie iet kā simbolisku svētceļojumu uz Svēto pilsētu. Visplašāk pazīstamais grīdas labirints izveidots 13.gs. sākumā. Šartras katedrālē Francijā un joprojām tur apskatāms.
Labirints simbolizē ceļu cauri laikam un pieredzei, tā pagriezieni atspoguļo virzienu maiņu, pārejas periodus, nedrošību, atklājumus un sasniegumus dzīves ceļā. Labirints pārveido garīgi harmonizē, sniedz jaunu pieredzi. Attieksmes ziņā svarīgi ļaut Dievam vadīt šajā veļā, būt atvērtam negaidītiem pavērsieniem un garīgai atklāsmei.
Pirms uzsākt labirinta, ceļa ieteicams pasēdēt vai, apstaigājot apkārtni, pārdomāt tos jautājumus, kas šajā brīdī dzīvē nomāc vai uz kuriem tiek meklēta atbilde. Labirintu parasti iet klusumā, nesteidzoties, pēc vajadzības apstājoties.
Labirinta ceļa pieredzē ir trīs pamatpakāpes:
1. Ejot pa labirintu, tā ir attīrīšanās, šķīstīšanās – iekšējā atbrīvošanās no ikdienas rūpēm un raizēm, kas uztur mūs sasprindzinājumā un neļauj ieklausīties sevī.
Ieejot centrā – apskaidrība. Šeit var uzturēties tik ilgi, cik ilgi iekšējā nepieciešamība.
2. Uzsākot atpakaļ ceļu, vienotība ar Dievu, atgriežoties ar jaunu pieredzi un atjaunotu garīgo spēku pildīt savas dzīves uzdevumus un sekot savam aicinājumam.
3. Labirinta ceļš attīra prātu un sniedz apskaidrību par garīgo ceļojumu. Tas aicina uz darbību. Tas nomierina cilvēku satricinājumos dzīves pārmaiņu brīžos. Tas palīdz saskatīt dzīvi kā ceļu – svētceļojumu. Un cilvēki saprot, ka viņi ir nevis cilvēciskas būtnes uz grīga ceļa, bet garīgās būtnes uz cilvēciska ceļa.
Māc. Dr.Lauren Artress Veriditas (Labirints kā viens no garīgās pieredzes pārdzīvojuma veidiem mūsdienās atdzimst visā pasaulē.)
Krimuldas labirints veidots pēc 13.gs. sākumā Šartras katedrāles grīdā (Francijā) ierīkotā labirinta parauga.
MEDITĀCIJA, EJOT LABIRINTU
Ak, Daudzo Ceļu Dievs, es šodien stāvu šī labirinta priekšā, kas ir kā līdzība manam ceļojumam pie tevis.
Rietumu pasaulē man ir mācīts, ka “visīsākais attālums starp diviem punktiem ir taisna līnija”, un tā kā esmu nepacietīgs cilvēks, man ir grūti gaidīt.
Savu ceļu pie Tevis es bieži esmu veidojis pēc taisnās līnijas parauga.
Bet Tu, Bezgalīgais Pacietības Dievs, man parādīji, ka ir cits ceļš, līkumots ceļš. Ejot pa šo ceļu, manas ilgas un cerības pieaug, kad pietuvojas ceļš. Ejot pa šo ceļu, manas ilgas un cerības pieaug, kad pietuvojas centram, bet tad es atkal tieku aizsviests prom.
Taču tieši šis ceļš daudz vairāk līdzinās manai dzīvei.
Kad ejot pa šo ceļu, lieku pēdu aiz pēdas, reizēm nemaz nešķiet, ka tuvojos mērķim, kaut patiesībā visu laiku virzos tam pretim.
Bet Tu esi Pārsteigumu un Noslēpuma Dievs, un ne jau es nosaku savu ceļu.
Labirints ir zīme tam, ka es pakļaujos noslēpumam, ne droši saredzot, bet paļāvībā, ka ceļš, kas līkumo tuvāk un tālāk, beidzot aizved uz Centru, kas esi Tu.
7
