Viena no vecākajām un interesantākajām Rīgas ēkām ir 1858.gadā celtā Lielā ģilde, kas patlaban atrodas starp Zirgu, Amatu un Kalēju ielām.
1282.gadā Rīga iestājās Ziemeļvācu tirdzniecības pilsētu savienībā Hanzā, kas bija noteicēja par tirdzniecību visā Baltijas jūras piekrastē, un nodibināja Sv.Gara ģildi, kurā uzņēma gan tirgotājus, gan amatniekus. Pamazām Sv.Gara ģildē izveidojās divi grupējumi, kurus vēstures avoti sauc par divām istabām. Tās ir Minsteres (Muenster) un Zostes (Soest) istabas, kuru nosaukumi cēlušies no Vācijas pilsētām. Ir pieņēmums, ka pirmie ieceļotāji Rīgā bijuši tieši no šīm Vācijas pilsētām. Vēlāk abu Ģilžu organizācijas sadalījušās pēc ekonomiskām un sociālām interesēm: Lielā ģilde pulcināja vācu tirgotājus, Mazā Ģilde - vācu amatniekus. 1354.gadā Minsteres istabā apvienotie tirgotāji ieguva sev organizācijas statūtus – šragas, un tādēļ šis gads skaitās kā Lielās ģildes dibināšanas gads.
Veselu kvartālu tagadējās Amatu iela galā pie Kalēju ielas aizņēma Ģilžu sēta. Blakus Ģilžu sētai kopš 1258.gada atradās franciskāņu klosteris. Tā tuvums radījis nostāstu, ka abu ģilžu sanāksmju vietas ierīkotas agrākā klostera telpās un vēlākā Lielās ģildes sanāksmju telpa bijusi klostera ēdamtelpa. Ģilžu sētu no pārējās pilsētas atdalīja Ģilžu vārti, kurus 1863.gadā nojauca. Plāksnes ar tekstu, kuras bija novietotas virs Ģilžu vārtiem, tika iemūrētas ēkas ārsienā abās pusēs ieejai no pagalma.
Lielās Ģildes nams gadsimtu gaitā ir ticis vairākkārt paplašināts. Ēkas ārējo izskatu visbūtiskāk mainīja skaistās barokālās fasādes uzbūve 1697.gadā, bet iekštelpu pārveides risinājās vairākām kārtām, piemērojoties nama dažādajām funkcijām. Te regulāri notika svētki un mielasti, tai skaitā kāzu svinības.
Lielās Ģildes vecais nams bija divstāvu mūra ēka un 1853.gadā to nojauca. Jaunās celtnes izmēri bija daudz lielāki, un tā aizņēma visu apbūves laukumu no pagalma līdz pat Kalēju ielai. Jaunajā celtnē gandrīz nepārbūvētā veidā iekļāva veco ģildes sanāksmju zāli (Minsteres) un Līgavas kambari (Kamīna zāli).
Minsteres zāle, kura celta 1330.gadā, vēl šobrīd atrodas Lielajā Ģildē un ir Baltijas valstu senākā sabiedriskās ēkas daļa, jo, ceļot jauno Lielās Ģildes ēku pirms simts gadiem, veco sanāksmju zāli apbūvēja no visām pusēm, saglabājot sienā starp zālēm vecās logu ailes.
Brīnumainā kārtā, neraugoties uz vairākkārtējām vēlākajām nama pārbūvēm un rekonstrukcijām, Minsteres zāle ar gotiskajām krusta velvēm un akmens atbalsta pīlāriem zāles vidū, ar 1646.gadā iebūvēto muzikantu luktu - balkoniņu, kur spēlēja pilsētas muzikanti, un 1898.gadā uz zāles sienām uzgleznotiem Hanzas pilsētu ģērboņu attēliem, līdz mūsu dienām ir saglabājusies savā sākotnējā veidā. Iztrūkst vienīgi to mākslas priekšmetu – skulptūru un sudrablietu, kuras agrāk rotāja šo telpu. Sevišķi slavena bijusi Madonnas statuja, veidota 1488.gadā un saukta “Docke”.
Kamīna zāle, celta 1521.gadā, savienota ar Minsteres zāli caur mazu priekšnamu. Agrākos laikos to dēvēja par Līgavas kambari. Kamīnzāles griestus klāj bagātīgi rotāta zvaižņu velve. Diemžēl, 19.gadsimtā Līgavas kambara velves tikušas pārbūvētas radušos plaisu dēļ un patlaban esošais telpas izvietojums ir 1853.gadā novirzīts uz pagalma pusi, salīdzinot ar agrāko.
Kamīna zālē atrodas smilšakmenī 1633.gadā darināts kamīns, kura cilnī redzama velvēta telpa ar ļaužu figūrām, kas attēlo mirstošu ķēniņu un viņa dēlus, kuri uzklausa tēva pēdējo mācību – dzīvot saticībā, tad viņus nevarēs salauzt kā spieķu saišķi, kamēr pa vienam spieķus var pieveikt. Zem šo skulptūru grupas ir divrinde vācu valodā, kas Lielās Ģildes vecākajiem atgādinājusi patiesību:
“To nerunā, kas patīk ļaudīm,
Bet to, kas visu labo paudīs.”
Līdzās Minsteres zālei atrodas Baltā zāle, kura uzbūvēta 19.gadsimtā, realizējot jaunās Lielās Ģildes ēkas celtniecību. Baltās zāles un Minsteres zāles starpsienā, kura agrāk bija ārsiena, tagad bez senajām logu ailēm ir arī četras durvis. Koka kāpnes savieno Balto zāli ar Lielo zāli. Baltās zāles velves un kolonas ir īpaši skaistas un piešķir telpai skanīgu akustiku.
Virs vecajām zālēm 19.gadsimtā bija iecerēta jauna liela un plaša zāle, kas aizņēma gandrīz visu augšējo stāvu. Šīs telpas liktens ir bijis visai dažāds. 1936.gadā Lielā zāle tika piemērota Kongresu nama vajadzībām – ar krāšņu kokā izbūvētām interjeru. Diemžēl, 1963.gada ugunsgrēkā koka interjers gāja bojā. Tā kā kopš 1941.gada Lielās Ģildes ēka bija Latvijas Filharmonijas koncertzāle, tad pēc ugunsgrēka 1963.gadā tā tika pārbūvēta pēc arhitekta M.Ģelža projekta kā koncertzāle. Savukārt 1998.gada vasarā remonta laikā arhitektei L.Markovai izdevās savienot pagājušā gadsimta logu ailes un 60.gadu griestu un skatuves plāksnes ar veiksmīgu senatnīgu sienu krāsojumu.
Līdz pat 19.gadsimtam vācu tirgotāju Lielā Ģilde monopolizēja Rīgas tirdzniecību, nodrošinot Rīgas tirgotājiem piešķirtās privilēģijas par starpniecību Austrumu un Rietumu tirdzniecībā. Rīgas tirgotāju dižums un varenība attēlota brīnišķīgajā vācu meistara A.Freištalta 1888.gadā darinātajā vitrāžā, kura atrodas kāpnēs virs bijušajām parādes durvīm. Tajā attēlots 1353.gada notikums, kad Rīgas ordeņmestrs nodod Lielās Ģildes organizācijai šo ēku, kura tai laikā bija pilsētas īpašums.
Otra ievērojama stikla gleznojumu kompozīcija atrodas piebūvētajā vestibilā otrajā stāvā, kurš tiek saukts par Vitrāžu zāli. 1936.gadā A.Cīrulis logos atveidojis četras Rīgas pilsētai nozīmīgas darbības jomas.
