Velna kalvas

Līdzīgi akmens krāvumi Z no Kaltenes stiepjas gar Rīgas līča Kurzemes jūrmalu ap 2 - 3 km no jūras. Izcilākie tie ir posmā no Kaltenes līdz Ilmatiem, mazas kalvas sastopamas līdz Bažu purvam. Lieli akmeņu krāvumi Bažu purvā iznīcināti 19. gs. vidū, būvējot mākslīgo salu Kolkas bākai. Grēdas orientētas divos virzienos - uz Z no Žulnieku valka kalvas orientētas paralēli jūrai, bet uz D tās stiepjas perpendikulāri jūrai. Z - ZR virzienā orientētie vienlaidu sakopojumi, vaļņi un grēdas ir augstāki (5 - 6 m), un garāki (0,6 - 1 km). R-A virzienu sistēmas ir turpretim morfoloģiski vājāk izteiktas, tur sastopami pārsvarā laukakmeņu vienlaidu sakopojumi un retas, īsas (0,2 - 0,4 km) grēdas. Nereti šīs grēdas krustojas; krustojumu vietās tās ir visaugstākās un visspilgtākās.
Velna kalva ir lielākā kalva. Tā ir nedaudz līkumota, orientēta uz ZZR, tās galos ir atzarojumi R virzienā. Grēda ir 3 - 6 m augsta un 900 m gara, platums 35 - 160 m, visbiežāk 45 - 60 m. R nogāze ir stāvāka - līdz 20 - 30 grādi, A nogāze (pret jūru) - lēzenāka (10 - 15 grādi). A pusē grēdai cieši blakus atrodas 40 - 80 m plata laukakmeņu sakopojumu un laukakmeņu lauku vienlaidu josla. Kalvas D gals senāk ir norakts. Grēdas iekšējā uzbūve nav pilnīgi noskaidrota. Līdz 3 - 3,5 m dziļumam tā sastāv no laukakmeņu sablīvējuma. Vietām starp akmeņiem ir tukšumi, citur grantaina smilts, oļi. Laukakmeņu lielums ir 0,7 - 1 m, reti sasniedz 1,5 m. Visvairāk ir magmatisko un metamorfo, galvenokārt granītiežu laukakmeņu. Ir arī daži nogulumiežu - silūra kaļķakmeņu laukakmeņi. Savulaik "Velna kalva" bijis skaists akmeņu krāvums, milzīgs, sniedzies līdz koku galotnēm. Kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 - 1970-jos ceļu būvei iegūstot šķembas. Palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Postītas vēl 1991. gadā (4 . avots). 4 . avots izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, par tām saglabājušās daudz teiku un nostāstu. Veidojušās tad, kad ledus mēlei atkāpjoties, tās malu apskaloja Baltijas ledus ezera ūdeņi. Pētījis A. Dreimanis 1943. un 1947.g. V. Zāns (1937) un A. Dreimanis (1943, 1947) norāda, ka kalvu varēja radīt pēdējā leduslaikmetā izveidojušos divu dažāda vecuma galamorēnu vaļņu sistēmu izskalošana. R. Knaps savukārt uzskata, ka grēdas radušās ledum sabīdot Baltijas ledusezera laukakmeņus grēdās.
Kārdūžkalva - ZR no Kaltenes, D no Velna kalvas. Ap 1 km garš, ap 50 m plats, 1,5 - 2,5 m augsts akmeņu krāvums. Kalva nedaudz līkumo. Veci ļaudis atceras, ka šī un citas kalvas bijušas gandrīz kailas. Pēc Velna kalvas izpostīšanas, kalvas sākušas strauji apaugt ar biezu egļu mežu.
Nablānīškalva - ZR no Kaltenes, D no Kārdūžkalvas. Ap 800 m garš, 50 m plats, 1,5 - 2,5 m augsts akmeņu krāvums. Kalvas vidusdaļā ir ieplaka.
Dāriķkalva (Velna laiva) - pie Žūrnieku (Žulnieku) strauta R no Kaltenes. Kalva bija tikai dažus metrus augsta, tās izmēri - ap 60x30 m. Senāk, ja pa Dāriķkalvas akmeni uzsists ar citu akmeni, atskanējusi dobja, skanīga skaņa, it kā daudzītu milzu bungas. Tāpēc Kalvu sauca arī par Pagrabkalniņu. Ir nostāsts, ka kalvas vidū bijis akas veida dobums. Ja tajā iemests akmens, atsitiena skaņa bijusi dzirdama tikai pēc kāda brīža, it kā akmens būtu kritis ļoti dziļi. Dažkārt pat dienas laikā te esot rādījies mazs, sarkans vīriņš. Padomju laikos kalva stipri sapostīta. 
100 m A bija otra - mazāka kalva, kuras apveids atgādinājis lielu ūdens lāsi. Tā gandrīz pilnīgi izpostīta 1991. gadā, būvējot ceļu stutmalkas izvešanai. Ap 150 m ZA no Dāriķkalvas atrodas vēl viena izpostīta kalva - iespējams, tā saukta par Krapstiņkalvu (Skrapstiņkalvu).