Skrunda atrodas novadā, kur kopš mūsu ēras otrā gadsimta dzīvojušas Rietumbaltu kuršu ciltis. Skrundas vārds pirmo reizi senrakstos fiksēts 1253. gada 24. aprīlī. Šajā dienā vācu bruņinieku organizācijas, Zobenbrāļu ordeņa virsmesrta vietnieks Livonijā Sains Eberharts un Kurzemes bīskaps Henrihs dala sev pakļautās Kursas gruntsgabalus. Tātad Skrunda toreiz bijusi Kuršu zemju austrumu robeža pie
Ventas. Skrunda bija piederīga Kursas vidienes zemei - Bandavai. Skrunda 1253. gadā bija pilsnovada centrs. Skrundas pilsnovadu bija pārvaldījuši Jēkabs, Sigitars, Santiķis un Veisens.
Skrundas pilsnovads nonāca ordeņa pakļautībā, kas no pavalstniekiem pieprasīja nodevas, ražas desmito tiesu un rekrūšus saviem karagājieniem. Līdz 1429. gadam šī vieta tiek dēvēta kā zeme starp Skrundu un Zemgali.
Kursas dalāmās grāmatas atklāj, ka Skrunda sastāvējusi no 9 pilsnovadu apvienībām.
Skrundai 14. gs bija visai nemierīgs. Pa Ventas krasta ceļu šurpu turpu ordeņa un kunigaiša sirotāju pulki. Sigfrīda kara ceļi uz Žemaitiju gāja cauri1355. gada 1. augustā, 1367. gada septembrī.
Tāpēc vienu no savām 50 pilīm 14. gs ordenis uzcēla Skrundā. Tās būvdarbi beidzās 1368. gada 26. martā.
Skrundas ordeņa pils ievērojama ar to, ka 1617. gada 4. aprīlī izšķīrās Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera dēla un nākamā hercoga Vilhelma Ketlera liktenis. Viņam šeit atņēma hercoga varu un uz visiem laikiem izraidīja no Kurzemes.
Pēc Ziemeļu kara 1728. gada inventarizācijas dokumentos Skrundas pils tiek atzīta kā sabrukusi un apdzīvošanai nederīga.
Šogad Skrundas pilskalnā tika uzstādītas Ģirta Burvja skulptūras - Ķēniņu krēsli. Tur atrodas arī estrāde.
7
