1301. gadā Livonijas ordeņa celtā pils atrodas gleznainā vietā dzirnavu ezera krastā.
Jaunpils pils ir tipiska bruņinieku pils - cietoksnis ar romānikas iezīmēm, kuru no trim pusēm apņem ūdens, no ceturtās tā pieslejas sauszemei. Uzkalns, uz kura atrodas pils ir mākslīgs. Sienas no laukakmens mūra, apmestas. Ārējo sienu biezums 2.1 m. Celtniecības darbos bojāgājušo piemiņai nāves vietās iemūrēti akmeņi, kas izvirzīti no pārējas sienas. Vēstures avotos Jaunpils pils celtniecības sākumi datēti ar 1301. gadu, kad Livonijas ordeņa mestrs ir Gotfrīds fon Roga. Jaunpils pils bijusi Dobeles komturejas sastāvdaļa, un komturam kalpojusi kā palīgpils, kurā uzturējās neliela militāra vienība, kā arī vecumdienas pavadījuši bruņinieki.
Jaunpils savu vārdu ieguvusi pateicoties tam, ka bijusi jaunākā komturejas pils. Teika stāsta, ka Jaunpils sākotnējais vārds esot bijusi "Jaunās pīles pils", bet tad, kad ienākuši vācieši, to pārdēvējuši par Jaunpili (Neuenburg), jo nav pratuši latviešu valodu.
Sākumā Jaunpils pils apjomus veidoja divu perpendikulāru sienu un leņķī savienotu divu dzīvojamo korpusu DA un DR ieskauts pagalms. Pils plānu veido trapece ar 40.5 un 29.6 m garām malām, tās augstums ir 42 m. Šādam regulāram četrstūra plānojumam tuvas būvtradīcijas izmantojumu noteica Krusta karos Mazāzijā gūtā ordeņa celtnieku pieredze, kuri senās romiešu karaspēka apmetnes - kastellas nocietinājuma ideju sekmīgi izmantoja savās kolonizētajās zemēs.
Attīstoties šaujamieročiem 15.gs. beigās, pils iegūst apaļo stūra torni ar šaujamlūkām, smailloka arku joslu šķautņu velvēm. Jaunpils, līdz ar Dobeles, Saldus un Skrundas pilīm, sargāja Livonijas dienvidu robežu no iebrucējiem no Lietuvas. Šajā laikā pils no visām pusēm bija norobežota ar ūdens kanāliem, vienīgā ieeja pilī (bija vēl arī slepenas ejas, kas veda ārā no pils)bija paceļamais tilts un velvētie vārti.
Vairāk ziņu par pili saglabājušās no 16.gs. vidus, kad pils kalpo bijušajiem Dobeles vācu komturiem par vecumdienu pavadīšanas vietu. Kopš 1545.g. pilī dzīvoja priekšpēdējais Dobeles komturs Everts fon Šīrens, ar kura vārdu saistās pirmā pils pārbūve. Tā tika veikta, lai pielāgotu pili vairāk dzīvošanas vajadzībām: tika izbūvēts viens pils spārns, Šīrens nodibina patstāvīgu mācītāja vietu un draudzi 1548.g.
Pēdējais Dobeles komturs Tīss fon der Rekke saņem pili kā dāvanu par nopelniem ordeņa labā, pēcāk, kad ordenis nokļūst Polijas virskundzībā, Rekke viņam dāvinātos īpašumus saņem kā lēni.
1625.g. pēc virsrokas gūšanas zviedru - poļu karā, zviedri, atriebjoties Rekkem par iepriekšējām uzvarām, noposta Jaunpili "līdz pamatiem", stipri cietusi arī pils. 17.gs. tiek veikti pils pārbūves darbi. Šajā pārbūvē uzcelts sarga tornītis (stūra erķis), apejas galerijas pils pagalmā, un vaļējās kāpnes. Pils tiek paplašināta - esošajiem korpusiem uzbūvē trešo stāvu, austrumu aizsargsienai piebūvē jaunas dzīvojamās telpas, iekšējo pagalmu pēc renesanses piļu galeriju parauga izrotā ar smagnēju kolonādi, ko vēl iespaidīgāku dara milzīgie granīta pakāpieni un roku balsts kāpnēm uz otro stāvu. Šo materiālās labklājības uzplaukuma laiku fiksē ar 1646.g. datētais vējrādis sardzes torņa galā, kur astainā pūķa forma aizgūta manierisma ornamentikā.
Nākošā pārbūve notika 1907.g., pēc vācu arhitekta V. Boksfala projekta. Tā notika pēc pils dedzināšanas 1905.g. nemieros ziemassvētku vakarā. Pili dedzināja Jaunpils revolucionāri noskaņotās rīcības komitejas pārstāvji. Pils dedzināšana nodarīja neatgriezeniskus bojājumus pils interjeram - postā aizgāja 17.gs. veidotie griesti ar sarežģītu augu ornamenta griezumu kokā un eļļas tehnikā darināto gleznojumu "Diāna mežā", blakus tornim DA spārnā salona griestus rotājošais akanta lapu dekors no ģipša un kaļķa masas, kas aptvēra vairākus medaljonus ar mitoloģisku sižetu atainojumiem - "Cerera ar pārpilnības ragu", "Persejs un Andromeda", "Eiropas nolaupīšana", "Aurora" u.c., kā arī kamīns un podiņu krāsns, kas darināti 1729.g.
No 1919.g. pils pāriet neatkarīgās Latvijas republikas īpašumā un šeit tiek izveidota Jaunpils muižas paraugsaimniecība, vēlāk - Valsts Jaunpils lopkopības skola un zirgu apkalēju skola, kuras darbojās vēl otrā pasaules kara laikā. Padomju varas pirmajos gados pils telpas izmantoja Valsts vaislas ērzeļu novietnes kantoris, kas vēlāk pārtapa par LIS - Lopkopības Izmēģinājumu Staciju. LIS arī bija pils īpašnieks līdz pat 1997.gadam, kad pils pārgājusi vietējās pašvaldības īpašumā.
Pēdējā pils pārbūve notika 1960. - 70. Gados, kad pēc arhitektu Druģa un Kalniņa projektiem pilī izbūvēja telpas kultūras namam, bioķīmiskajai laboratorijai, ēdnīcai, saimniecības kantoriem u.c. vajadzībām.
