Bijusī Livonijas ordeņa mestru rezidence; būvēta ~1213-~1240
Cēsu pils drupas ir iespaidīgākais un visautentiskāk saglabājies drupu ansamblis Latvijā. Cēsu pils Livonijas ordenim bija viens no stiprākajiem cietokšņiem Baltijā, par to varenāka bija vienīgi Vīlandes pils Igaunijā. Te pieņēma sūtņus, izlēma kara un miera jautājumus, kā arī kārtoja ordeņa iekšējās lietas. Ik gadus šeit pulcējās apspriedei ordeņa augstākie vadītāji (sanāca kapituls).
1207.gadā novadu ieguva Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno fon Rorbahs. 1208.gada sākumā ordeņbrāļi apmetās vendu pilī Riekstu kalnā un uzlaboja nocietinājumus, kuru pamatu mūra paliekas atrastas izrakumos. Līdz 1218.gadam pils komturs bija Bertolds, pēc tam – Rūdolfs. Pēc pieciem gadiem (~1213.gadā) sāka celt mūra pili tagadējā vietā un to pabeidza 30 gadu laikā. Indriķa hronikā abas pilis pirmo reizi minētas 1218.gadā, kad tās nesekmīgi aplenca Novgorodas krievu karaspēks.
Sākumā pilī dzīvoja tikai deviņi ordeņa brāļi ar saviem ieroču nesējiem, kalpiem un zirgu puišiem. Ordeņa pils Cēsīs un bīskapa pils Raunā tajā laikā bija greznākās Latvijas teritorijā. Savos ziedu laikos – mestra V.fon Pletenberga laikā (1494–1535), Cēsu pils un pilsēta bija visu plašo ordeņa zemju centrā, kas stiepās no Klaipedas līdz Narvai.
1577.gadā Ivana Bargā karaspēks aplenca pili un piecas diennaktis to apšaudīja. Aizstāvju vidū izcēlās panika. Redzēdami, ka pils kuru katru brīdi var krist, un baidīdamies no krievu atriebības, 300 pils aizstāvji (to skaitā arī sievietes un bērni) sapulcējās kādā telpā un uzspridzinājās. Domājams, tas noticis Ziemeļrietumu korpusa daļā. 1604.gadā nejauši tika uzspridzināts pulvera pagrabs. Pēc grāfa Uksenšterna ierosinājuma pili 1633.gadā atjaunoja. Visvairāk Cēsu pils cieta Poļu-zviedru kara laikā. Visam punktu pielika Ziemeļu karš, pēc tā pili vairs neatjaunoja.
3
