Senos laikos Rēzeknes pilī bij ķēniņš; viņam bija trīs meitas. Ķēniņam bez Rēzeknes pils piederēja arī Rēznas un Ludzas pilis. Ķēniņš novēlējis katrai meita savu pili. Bet Rēzeknes pils princese iemīlējusi kādu koklētāju, kas koklējis pie pils vaļņa. To uzzinājis ķēniņš un ieslodzījis meitu pils pagrabā. Tur viņa aizmigusi sēž uz savas pūra lādes, kas pilna ar zeltu. Katrā pusē viņai nikns suns. Princesi uzmodinās un atsvabinās tas, kurš suņus uzvarēs. Ir bijuši pārdrošnieki, kas to mēģinājuši, bet nevienam tas nav izdevies. Tā princese sēž un gaida. Reizi gadā princesei naktī atļauts iziet no pagraba. Tad viņa pastaigājas pie Rēzeknes upes. Pēc tam viņa atkal snauž veselu gadu.
Kā liecina arheologu piezīmes, jau 9.-12. gs. šeit atradās seno Latgaļu pils. 1285.gadā tās vietā Livonijas ordenis sāka celt divstāvu mūra pili ar torņiem triju stāvu augstumā. Līdz pat 16.gs. pilī atradās Livonijas ordeņa Rēzeknes novada fogta rezidence. Tas bijis galvenais militārais atbalsta punkts cīņās ar krieviem un lietuviešiem. Pils vairākkārt postīta un pārbūvēta. Pēc sagarušanas 17.gs. vidū, pils tā arī netika atjaunota. Līdz mūsdienām senajā pilskalnā saglabājušies vairs tikai pils nocietinājuma fragmenti.
2
