Nozīmīgs Rīgas sabiedriskais centrs, kas pirmoreiz avotos minēts 1334. gadā kā Lielās ģildes Jaunais nams, kas atradies Rīgas rātslaukumā. Namu cēlusi Rīgas pilsēta, sākotnēji to īrēja Lielās ģildes tirgotāji un neprecēto tirgoņu – melngalvju brālība, kas 1713. gadā namu nopirka savā īpašumā. Melngalvji bija Hanzas pilsētām raksturīga gados jaunu, neprecētu tirgoņu un kuģu kapteiņu apvienība, kas par savu aizbildni bija izraudzījusies Sv. Maurīciju, ko iedomājās kā Āfrikas mori (no tā cēlies brālības nosaukums – “melngalvji”). Sava statusa dēļ melngalvji ieņēma ievērojamu vietu pilsētas sabiedriskajā dzīvē un tradīcijās, viņu rīkotajos pasākumos piedalījušās daudzas tā laika VIP personas, ieskaitot Krievijas carus. Kā vācu tirgotāju klubs melngalvju brālība pastāvēja Rīgā līdz 1939. gadam.Melngalvju nams vairākkārt pārveidots un paplašināts, tomēr abi zelmiņi daudz saglabāja arī no pirmā un 15.gs. būves laika. Visu otro stāvu namā aizņēma svētku zāle. Lielākās izmaiņas nama arhitektūrā notika 18.gs. beigās, kad tika uzcelta jauna liela divstāvu piebūve. 1816. gadā uzcēla vēl vienu piebūvi pie nama garensienas Daugavas pusē. Vaļējās kāpnes, kas veda tieši otrā stāva zālē, tika pārsegtas ar iegarenu kupolu. Pēdējās būtiskās izmaiņas fasādes zelminī notika 1886. gadā, kad visās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tika iestrādāti jauni betona lējuma papildu profili. Nama pārbūvju laikā tika uzlabota un izgreznota arī lielā svētku zāle, kuras augstums bija 6,68m. Zāle bijusi ārkārtīgi grezni iekārtota.
Senais un greznais kultūras piemineklis gāja bojā 2. pasaules kara laikā 1941. gadā. Šāviņu eksplozijās tika saraustīts nama jumta šīfera segums un atklātas bēniņu sausās koka konstrukcijas, kas aizdegās no apkārtējām degošām mājām.
Padomju okupācijas laikā 1948. gadā izdegušie mūri tika uzspridzināti.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas sākās Melngalvju nama atjaunošana, kas noslēdzās 2000. gadā.
