Brūnganie priežu stumbri ar zaļiem, spītīgiem cekuliem ir pierasti mūsu jūrmalas ainavā. Priedes palīdz noturēties kāpu smiltīm, pamazām tās apaudzējot ar augāja kārtiņu un neļaujot skarbajiem piekrastes vējiem aizputināt ceļus un aprakt tīrumus, Tās sargā piekrastes ļaužu mājas no asajiem juras vējiem.
Par senseniem laikiem stāsta arī Rūķu priede. Kad saule nogrimst jūrā, un piekrastes ļaudis, to pavadījuši, līdz ar kokiem svētī krēslas jeb sirmo stundu, atdzīvojas cieši savītās rokas, atpinas savēlušās bārdas, atdzīvojas kājas.
Rūķus nobūrusi Ziemeļvēja matē Ziemele tāpēc, ka tie palīdzējuši jūrmalas ļaudīm cīnīties pret ledu, salu un auksto Ziemeļvēju, atnesot uz kāpām siltu uguns dzirkstelīti un ar ugunskuriem rādot ceļu mājup zvejniekiem jūrā. Tad, kad piekrastes mājas izmira Lielajā mērī, viņi ar savu rūķu pavarda uguni glāba dzīvos, mācīja ēst saberztas skujas, mizas, pumpurus, jo tajos slēpjas dzīvības spēks. Ļaunums, tāpat kā labestība, ir mūžīgi cilvēku pasaules pavadoņi. Par to vējam līdzi šalko Rūķu priede jūras krastā.
