Pils celta 1342.gadā Livonijas ordeņa mestra Burharda fon Dreilēvena laikā Alūksnes ezera lielākajā salā.
Cietoksnis ar 1,85m bieziem laukakmens mūriem un 8 torņiem bijis viens no ordeņa stiprākajiem cietokšņiem. No ezera Pilssalas uz cietzemi jeb Tempļa kalnu veda 120 metru gaš uzvelkamais koka tilts. Pils iesvētīta Marijas pasludināšanas dienā, un nosaukta par Marienburgu. Tā bijusi komtura pils un varenākais cietoksnis ordeņa valdījumu austrumu daļā. Pirmais komturs - Arnolds fon Fītinghofs bijis Alūksnes muižas īpašnieku dzimtas priekštecis.
1501.gadā Alūksni nodedzināja krievi,kas aizkļuva līdz Cēsīm un aizveda verdzībā 40 000 vidzemnieku. Livonijas kara laikā, 1560.gada pavasarī pils padevās Ivana Bargā karaspēkam, pēc 1582.gada miera līguma krievi atdeva pili poļiem, kuri tajā ierīkoja Tērbatas vaivadijas stārastiju. 1625.gadā pili iekaroja zviedri. 1702.gadā Ziemeļu kara laikā B.Šeremetjeva vadībā krievi un baškīri, postot Vidzemi, nonāca pie Alūksnes un sāka to apšaudīt no trim pusēm. Iedzīvotāji sabēga pilī, kur atradās 400 vīru liels zviedru garnizons. Šeremetjevs lika nojaukt pilsētā koka ēkas un uzbūvēt plostu. Kad krievu karaspēks tuvojās Alūksnes pilij, garnizons padevās un krievi tam ļāva brīvi atstāt pili. Taču zviedru virsnieks Volfs un seržants Gotšlihs paspēja aizdedzināt pulvera pagrabus. Pils uzsprāga, nogalinot vairākus simtus krievu. Saniknotie krievi par to nopostīja ALūksnes novadu un aizveda gūstā visus iedzīvotājus, arī mācītāju Ernstu Gliku, kas kalpoja Alūksnē no 1683.gada un biņa audžumeitu Martu Skavrosku, kas Pēterburgā kļuva par Pētera I sievu un pēc viņa nāves - par ķeizarieni Katrīnu I.
Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un Marienburga zaudēja savu stratēģisko nozīmi.
Mūsdienās romantiskās pisdrupas uz ezara salas ir kļuvušas par iemīļotu atpūtas vietu gan pilsētniekiem, gan pilsētas viesiem - te ierīkota brīvdabas estrāde, kur notiek regulāri kultūras, skatuves mākslas un sabiedriski pasākumi.
Teika stāsta, ka ezera krastā atradies senču pilskalns ar pili. Vācieši to aplenkuši, bet tās aizstāvji nolēmuši labāk sevi sadedzināt nekā padoties. Karavīri dzīvi sadeguši pilī, bet viņu dvēseles pārvērtuš'as putnos, kas pastāvīgi kavējuši vāciem jaunās pils celšanu ezera salā - cik pa dienu uzcēluši, tik pa nakti putni nopostījuši. Tā tas gājis labu laiku, kamēr vāci pils pamatā iemūrējuši dzīvu latvju meiteni. Tad putni aizlaidušies un pils tikusi pabeigta.
1
