Suntažu luterāņu baznīca ir viens no pagasta simboliem. 1780 - 82.g. pēc Rīgas būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta tika uzcelts staltais mūra dievnams ar 300 sēdvietām. Savdabīgi, izmantojot klasicisma stila arhitektūras formas, veidots baznīcas altāris, 1874. gadā rekonstruēta. Tas pārdzīvojis laikmeta griežus, daudzus karus un varas maiņas, palikdams neskarts, vien laika zoba sagrauzts. Baznīcas zvans ir viens no lielākajiem Latvijā, tā sānus grezno uzraksts Kad Tu šodien dzirdi manu balsi, nenocietini savu sirdi. Dievnams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tā interjera objekti - altāris - valsts nozīmes mākslas piemineklis, savukārt - kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas - saudzējami 19. gs. kultūras pieminekļi.
Pirmā baznīca šajā vietā celta reizē ar bīskapa pili - 1223.gadā, tā bijusi no koka. Šeit sludinājis pāvesta sūtnis Ditrihs. Vieta baznīcai nebija izraudzīta nejauši - pakalnā izsenis bijusi senču svētvieta, tagad tā iekļauta vietējas nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā. Livonijas valsts laikā dievkalpojumi notika latīņu valodā un pirmie 300 katoliskās baznīcas gadi maz skāra latviešu zemnieku. Vēl 17.gs. sakumā tie piekopa senču rituālus, godāja sentēvu dievus. Vidzemei nonākot zviedru virskundzībā, stājās spēkā karaļa Gustava Ādolfa rīkojumi par zemes pāriešanu luterticībā, arī Suntažos no 1632.gada sludina luterāņu mācītāji. Pirmās koka baznīcas vairākkārt nopostītas, bet vienmēr atjaunotas tai pašā vietā, arī mūra baznīcai 1874 - 75.g. nācās pārdzīvot rekonstrukciju: tās koka pāļu pamati bija satrūdējuši un sākušas plaisāt sienas. Grandiozajā remontā ne tikai izraka vecos pāļus un 2,5 m dziļumā iemūrēja jaunus pamatus, bet arī nomainīja baznīcā grīdu, uzbūvēja jaunu altāri un kanceli. 1878.gadā iegādājās jaunu altārgleznu - mākslinieka Zigmunta “Jēzus pie Kristītāja”, 1884.g. - jaunus kroņlukturus, 1897.g. - ērģeles. 20.gs. sākumā Suntažu luterāņu baznīcai piederēja mācītājmuiža, draudzes skola un 7 mājas - kopā 1759 pūrvietas (ap 1700 ha) zemes. Suntažu draudzē ietilpa Suntažu, Sidgundas, Kastrānes, Vatrānes pagasti un Ozolmuiža. 1. pasaules kara laikā Suntažos nopostīja 80% ēku, arī mācītājmuižu, draudzes skolu un visas mācītājam piederošās mājas. Baznīca palika neskarta, tikai tornim vietām tika atrauts skārda segums. Visvairāk bija cietušas ērģeles. Baznīcas zvans kara laikā tika izvests uz Vitebsku un vēlāk atgādāts atpakaļ. Latvijas Republikas Agrārā reforma lielāko daļu baznīcas zemju atsavināja, bet draudzes darbs rosīgi turpinājās: tika atjaunotas ērģeles, saremontēts tornis, būvēta jauna mācītājmāja un draudzes nams pie kapsētas, pasūtīts un izgatavots jauns zvans, iekopta baznīcas priekšpuse, izstrādāts projekts un iesvētīti pamati 1.pasaules karā kritušo suntažnieku piemiņas vietai, nodibinātas sabiedriskas organizācijas. II pasaules karš atkal izpostīja Suntažu pagastu, nodedzinot daudzas mājas, arī jauno mācītājmāju, baznīcā ierīkoja munīcijas noliktavu, ērģeles kārtējo reizi izpostīja, bet pati ēka zaudēja logu stiklus un ieguva dažas šķembu pēdas. Padomju gados, pateicoties draudzes padomes priekšsēdētājas pašaizliedzībai, baznīcā netika ierīkots stallis, kā bija iecerējis kolhoza priekšsēdētājs, tā tika pasargāta no iznīcināšanas, toties cieta no vandaļu ielaušanās. Šodien Suntažu luterāņu baznīcas zvans, kurš ir viens no lielākajiem Latvijā un kura sānus grezno uzraksts “Kad tu šodien dzirdi manu balsi, nenocietini savu sirdi”, ik pārsvētdienas aicina uz dievkalpojumu, baznīcēnu gan nav tik daudz kā senāk, draudzē ap 50 locekļu. Suntažu draudzi savulaik vadījuši un tajā darbojušies cilvēki, kuru devums sabiedrībai bijis lielāks, nekā prasīja viņu tiešie amata pienākumi. 1636 - 1653.g. Suntažos kalpo Solomons Gubertus (? - 1653), kurš tieši šajā laikā pagūst izdot Stratagema oeconomicum Oder Akker-Student (Rīga, 1645) - rokasgrāmatu lauksaimniecībā, mājsaimniecībā un lopkopībā. Bez derīgām pamācībām tur atrodami arī latviskie nosaukumi dažiem augiem un dzīvniekiem, kā arī lūgšanas teksts latviešu valodā. Šo grāmatu krieviski tulkojis Mihails Lomonosovs. 1758 - 1771.g. par mācītāju Suntažos kļuva Johans Jakobs Harders (1734-1775). Paralēli saviem tiešajiem pienākumiem viņš regulāri publicēja latviskai problemātikai veltītas apceres ļoti progresīvajā tā laika izdevumā Gelehrte Beyträge zu den Rigischen Anzeigen. Harders veica pētījumus latviešu Vidzemes vēsturē, kultūrā, folklorā, ģeogrāfijā, arheoloģijā un izsacīja savu spriedumu, kas 18.gs. jāuzskata par lielu uzdrīkstēšanos. Patiesībā Johans J. Harders atzīstams par lokālu apgaismotāju, viņa plašās zināšanas, spēju aplūkot vēstures faktus jaunā griezumā un lieliskās runas dāvanas ļoti augstu vērtēja laikabiedri.
Par lielu veiksmi jāuzskata, ka 1808 -1850.g. Suntažos kalpoja mācītājs Johans Teodors Bērents (31.05.1784-27.06.1866). Progresīvais baltvācu teologs bija viens no Latviešu literāriskās biedrības dibinātājiem un tās vadītājs, Vidzemes kalendāra sastādītājs, rakstnieks un publicists. Viņš veicināja latviešu valodas mācīšanos, latviešu skolu dibināšanu un atsevišķu latviešu izglītošanu. Regulāri publicēja analītiskus rakstus laikrakstos “Ziņas”, “Latviešu ļaužu draugs”, “Latviešu avīzes”, kur iesūtīja arī korespondences no Suntažiem. Viņš izdevis grāmatas “Stāsti, pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”(1854), “Stāsts, kas atbild uz tiem Zālamana vārdiem…”(1830) un “Zelta meklētājs”(1860). Viņš 1834.gadā uzsāk rakstīt baznīcas hroniku, kuras noraksts pieejams arī šodien. 42 savas dzīves gadus veltījis Suntažiem, Bērents vēlējās šeit tikt arī apglabāts.
Draudzes 14. mācītājam - prāvestam Paulam Voldemāram Lopenovem (kalpo 1850 - 1894.g.) nācās veikt lielo baznīcas rekonstrukciju, vākt ziedojumus altārgleznas, kroņlukturu un ērģeļu iegādei, viņa darbības laikā uzbūvēta draudzes skola. Jānis Zunde, kurš kalpoja par Suntažu draudzes mācītāju no 1933. līdz 1946.gadam, uzsāka darbu, vēl būdams teoloģijas fakultātes students, parādīja sevi kā rosīgu, spējīgu draudzes ganu. Padomju vara pārtrauca viņa iesākto, atņēma baznīcas hroniku, mācītājs pašaizliedzīgi to pārrakstīja un nodeva glabāšanā uzticamajai baznīcas padomes priekšsēdētājai Millijai Pakalnei, kura glabā to arī šobrīd. Šodien Suntažu luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tās interjera objekti - altāris, kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas u.c. - saudzējami 19.gs. kultūras pieminekļi.
2
