Izstāde "Jānim Kalmītem - 100"

Vienu mēnesi – no 2007.gada 2.novembra līdz 2.decembrim – Latvijas Nacionālā mākslas muzejā būs skatāma gleznotāja Jāņa Kalmītes piemiņas izstāde, veltīta mākslinieka 100.dzimšanas dienai.

4.novembrī plkst. 15:00 LNMM izglītības programmas Svētdienas sarunas muzejā ietvaros piedāvājam noklausīties aizraujošu izstādes kuratores Edvardas Šmites stāstu par mākslinieka dzīvi un daiļradi. Aicināti visi interesenti!

Jānis Kalmīte "Pirmais sniegs" 1980.gadu vidus. Audekls, eļļa.

Jānis Kalmīte "Mātes lakats" 1980.gadu vidus. Audekls, eļļa.

Jānis Kalmīte "Rija (Teiksma)" 1980.gadu vidus. Audekls, eļļa.

Jānis Kalmīte "Rija" 1980.gadu vidus. Audekls, eļļa.

Saistītas apdzīvotās vietas
	Rīga (Pilsēta)

Glabājot, pētot un popularizējot latviešu tēlotājas mākslas mantojumu, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam par izstāžu darba nepieciešamu sastāvdaļu ir kļuvušas to mākslinieku darbu skates, kuri, bēgot no padomju okupācijas, bija spiesti atstāt dzimteni. Novembrī skatīsim gleznotāja Jāņa Kalmītes (1907, Valmieras apriņķa Kauguru pagasts – 1996, Minesota, ASV) piemiņas izstādi.

Jānis Kalmīte mākslai pievērsās vispirms Valmieras pilsētas skolā, mācoties pie gleznotāja Aleksandra Petrova, 1935.gadā beidza Latvijas Mākslas akadēmijā Ģederta Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu Āboliņa vešana. Strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās Rīgas ģimnāzijās un citās mācību iestādēs. Bija Mūksalas mākslinieku biedrības biedrs.

1944.gadā Jānis Kalmīte kopā ar sievu Alīdu un sešus mēnešus veco meitu Gunu devās bēgļu gaitās, nonākot Vācijas dienvidos franču okupācijas zonā. 1950.gadā Kalmīte ar ģimeni ieceļoja Amerikā un apmetās uz dzīvi Minesotas pavalstī.

Pēckara gados Kalmīte kļuva par labi pazīstamu trimdas latviešu mākslinieku. Viņš sarīkoja apmēram 100 personālizstādes latviešu trimdas centros ASV, kā arī Stokholmā, Zviedrijā (1967). 1966.gadā Jānis Kalmīte ieguvis Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda goda balvu. Latvijā līdz šim J.Kalmītes izstādes notikušas Valmierā (1987, 2007).

Pēc mākslinieka nāves 40 viņa gleznas tika dāvinātas Valmieras novadpētniecības muzejam, bet 1998.gadā J.Kalmītes mirstīgās atliekas pārapbedītas Valmieras centra kapos. 2007.gadā ASV publicēta mākslinieka meitas, Dr. art Leldes Alīdes Kalmītes sarakstītā monogrāfija Jānis Kalmīte.

Daiļrades sākumā Ģederta Eliasa ietekmē Jānis Kalmīte pievērsies galvenokārt lauku ainavu un zemnieku dzīves tēlojumiem. Kopš mākslinieks 1944.gadā bija spiests uz visiem laikiem šķirties no dzimtenes, tā kļuva par viņa jaunrades galveno tēmu, kas iemiesota galvenokārt Latvijas atmiņu tēlos. No Amerikas Jānis Kalmīte skata Latviju gara acīm. Piedzimis un uzaudzis Vidzemes lauku sētā, viņš tur atklāj vairākus ikdienišķus un tajā pat laikā pārlaicīgus, īpašas uzmanības vērtus objektus. Visbiežāk tie ir arkls un rija, kas J.Kalmītes gleznās kļūst par latviešu tautas vēstures, tautas gara un spēka simboliem. Dramatiskā spriedze, kas izmēros nelielajos, bet savā izteiksmē monumentālajos darbos gūst patiesi traģisku skanējumu, apliecina, ka Latvijas liktenis autoram ir dziļa personiska sāpe, dodot iespēju šos darbus interpretēt arī kā protestu pret Latvijas kultūras un tautas apdraudējumu padomju okupācijas apstākļos.

Šī ir pirmā plašākā Jāņa Kalmītes darbu skate Rīgā. (2007.gada pavasarī izstāde citā komplektācijā bija skatāma Valmierā.) Ekspozīcijā redzamie darbi nāk no Valmieras novadpētniecības muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātkolekcijām. Galvenokārt tās ir Jāņa Kalmītes 1960. – 1980.gados gleznotās kompozīcijas, kur rijas motīvs ir viens no dominējošiem.

Par to liecina arī šeit citētie J.Kalmītes vārdi:
“Ar gadiem dzīve un māksla top viens.
Es gleznoju riju, kuras priekšā apritēja manas ganu dienu vasaras – es gleznoju rijas likteni, manas zemes likteni, jo viņi ir manas sāpes šodien, mans izmisums, mans prieks un mani sapņi…
Es domāju, ka rija ir mūsu tautas vēstures, gara un izturības simbols: savā paspārnē cauri gadu simtiem tā saglabājusi mūs tautu. Man grūti to vārdos izteikt – es protu tikai gleznot…
Ja mākslinieks ir absolūts egoists (kāds bija Pikaso), tad es tāds esmu, jo – man nekā lielāka, svētāka par tēva mājas tīrumiem un mājām nav.“