Dāvja Ozoliņa Apes vidusskola

Attīstoties Apes pilsētai, esošajās skoliņās bija maz vietas un pilsētas vadītāji nolēma, ka nepieciešama jauna skola. 1938. g. 10. jūlijā notika pamatakmens iesvētīšana un jau 1939. gada oktobrī uzsāka darbu Dāvja Ozoliņa valsts pamatskola, kļūdama par vienīgo mācību iestādi plašākā apkaimē, jo pulcināja sevī visus iepriekšējo skolu skolēnus.
1939. g. 15. oktobrī laikrakstā “PAGASTA DZĪVE” lasām, ka “Skolas modernā 4- stāvu ēka celta jaukā vietā pie Vaidavas upes 200 skolēniem”. Toruden skolā mācīties uzsāka 140 skolēnu.
Jauno skolu vadīja un matemātiku mācīja skolas pārzinis Bernhards Liepa. Ēkā atradās  mācību telpas, internāts, dzīvokļi skolotājiem. Aktu zālē bija novietotas Pētera Blūma ērģeles.
Apes pilsētas un Jaunrozes pagasta pašvaldība dāvāja skolai karogu, tā devīze “Kā nerimst viļņi Vaidavā, tā augt mums spēkā, daiļumā”.

• 1944. g. Sākumā skola uz laiku pārtrauca mācības, jo ēkā ievietojās vācu karaspēka lazarete.

Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas vēsture.

Pirms tagadējās Apes vidusskolas uzcelšanas Apes skolēni mācījās pamatskolā, kas atradās Skolas ielā Nr. 3 t.s. Saliņa skolā pie dzelzceļa.
Par skolu nosaukumu maiņu no 1938.- 1950. stāsta skolu liecības:

• 1938./39. m. g. Jau šai skolai bija D. Ozoliņa vārds. Dāvja Ozoliņā valsts pamatskola.
• 1939./40. m. g., kad atklāja jauno skolu, to arī sauca Dāvja Ozoliņa valsts pamatskola.
• 1940./41. m. g. skolai vairs nebija D. Ozoliņa vārds, bet Apes valsts nepilnā vidusskola.
• No 1941.- 1943. m. g. kad Latviju okupēja vācieši skola atguva savu nosaukumu- Dāvja Ozoliņa Apes pilsētas pamatskola.
• 1943./44. m. g. D. Ozoliņa vārdu vairs nerakstīja, rakstīja Apes valsts tautskola.
• 1944./45. m. g. Apes pilsētas 7 gadīgo skola.
• 1949./50. .m g. Apes vidusskola.

Tikai 1989. gada pavasarī uz savu 50 gadu jubileju tā atguva savu nosaukumu, kas tiek lietots vēl tagad – Dāvja Ozoliņa Apes vidusskola.

Pirmajās skolas diena skolēni nāca bez puķēm (kā tas tagad ir iesākts). Jau tā bija satraukums kur būs klase, kā to atradis, kur sols? u.t.t. Jau iepriekšējās skolās bērniem bija noteikts-uzrunāt skolotājus „Kungs”, „Kundze”. Neprecējusies skolotāja-„jaunkundze”. Vēl tagad ir dzirdams- Liepas kungs, Liepas kundze, Vosa kundze, Asares jaunkundze. No pirmās dienas skolēniem bija noteikts, ka ar āra apaviem nevar staigāt pa skolu. Tie bija jāatstāj garderobē, bet garderobē jau audekla maisiņā bija ieliktas skolas čībiņas vai vieglas kurpītes. Ja kādam to nebija, tad vajadzēja staigāt zeķēs. Mājās ejot, atkal apavi tika apmainīti- katrs savā maisiņā atstāja skolas apavus. Tas no sākuma sagādāja vērtības, bet galu galā pierada, jo visu skolotāju prasības bija nepiekāpīgas. Arī skolā iekšā vajadzēja nākt pa garderobes durvīm pagrabstāvā un pa tām arī gāja uz mājām. Galdniecība un zēnu darbmācība atradās pagrabstāvā, kur tagad ķīmijas kabinets. Lai gan bija neatkarīgās Latvijas laiks un it kā kara nebija, tomēr zēniem mācīja gatavot sev šautenes un jauniešiem ložmetējus, bet meitenēm Sarkanā Krusta nodarbības. Liepas kunga otra aizraušanās bija dārzkopība. Ap skolu audzēja rozes. Skolai piederošajā zemē (pirms pilsētas kapsētas) audzēja koku stādus. Mācīja skola bērniem potēt un acot augļu kokus. Bija skolai pašai sava koku skola. Stādīja ābeļu dārzu, iekopa dobes gan dārzeņiem, gan puķēm. Savu produkciju izlietoja skolas virtuvē. Ar acotiem un potētiem kociņiem apstādīja gar skolas zemes daļu Pasta ielā līdz Dārza ielai. Pavasaros šis dzīvžogs ziedēja un smaržoja. Par skolas  dārzu un koku skolu rūpējas mazpulcēni Liepas kundzes vadība. Katru pirmdienu klases audzinātāja vadībā vajadzēja nodot svinīgu solījumu, kas sākās: „ Solos cītīgi, centīgi mācīties...”, bet katru rītu visa skola pulcējās aktu zāle uz rīta lūgšanu, ko vadīja Voss un Liepas kundze. Visi dziedāja kādu priekšā teiktu koralli. To pavadīja uz harmonijas Vosa kungs.