Dzintares pilskalns

Traģiski notikumi, kas Dzintares pilskalnā norisinājušies 1262.gadā, liecina par seno kuršu drosmi un brīvības mīlestību. Vēstures liecības stāsta, ka krustneši degošās pils liesmās dzīvus iemetuši un sadedzinājuši pat nevainīgus bērnus. Dzintares pils esot viena no tām apmetnēm, kas ieņemta ar smagām kaujām. Patālu no jūras, bet Vikingu ceļā pa kādreiz pilnūdens Tebru uz Aizputi. Pats lielākais un baismīgākais ugunskaps Senās Kursas vēsturē.
Piemiņas zīme atgādina gan mūsu tautas vēsturi, gan šo unikālo vietu Lažas pagasta teritorijā.

Atrodas pie Grāpstes upes ietekas Tebrā.

Tā viena pils vēl liesmo mūžiem cauri ­
Deg Dzintare. (Kā sievas brēc un bērni kliedz!)
Pirms ugunskapā pelnu kluss top viss.
No ugunspekles zobenbrāļi iznākt liedz, ­
Lai sadeg vēl viens kuršu midzenis!
Tā viena pils vēl liesmo mūžiem cauri,
Kad noraugos, kā sadeg dzintars, kūst un pil.
Zaļš pilskalns Tebras krastmalā;
Dzied putniņi, zied puķītes,
Bet iztēlē vēl svilst un svilst.
Tā viena pils kā milzu ugunskaps,
Un dzintarrotās uguns attēls rādās
No gadsimteņiem senas pagātnes,
Ar sūbējumu klātās.
Bet plaiksnī kniepķēnā vēl ugunsgrēka blāzma
Un pakariņā izspīlējas balsis vārās,
Kas izspraukušās šajā pasaulē
No sadegošās pils vēl ārā
Līdz mūsdienām. Zaļš pilskalns krastmalā.
Dzied putniņi, zied puķītes un Tebra čalo.
Un it nekas vairs neliecina
Šai Kurzemītes malā,
Ka viena pils te svilusi un kļuvusi
Par ugunskapu, liesmodama cauri mūžu mūžiem.
Tik mierīgs novakars; kaut kur vēl kūko dzeguze,
Un vējiņš ziedošajos ievu ceros žūžo.