Kandavas evaņģēliski luteriskā baznīca

Luterāņu baznīcas celtniecība Kandavā bija paredzēta Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera ( 1517. -1587. ) 1567. gada 28. februāra recesā ( pavēle , rīkojums ). Pirmās nevācu koka baznīciņas atradušās Abavas kreisajā krastā. 1621.gadā pirmās koka baznīcas ēka vairs nav bijusi. Vāciešiem dievkalpojumi notika pils kapelā,bet vēlākos gados uzcelta koka baznīciņa,kas atradusies vietā,kur tagad ir ugunsdzēsēju depo ( pieņēmums ), jo blakus atrodas veca kapsēta - Mēra kalniņš. Pirmais zināmais mācītājs ap 1576. gadu bijis Francisks Burhards. Pēc viņa latviešu draudzei kalpojuši: Bernhards Spirs (ap 1580.g.), Gothards Brezemeisters ( ap 1624.-1655. ), Johans Langijs (1656.-1658.) - latviešu-vācu vārdnīcas un īsas latviešu gramatikas autors Zamuēls Vitings, kurš kara un juku laikos patvaļīgi draudzi atstājis (1661.). No 1636. gada pastāv Kandavas prāvesta iecirknis.

1680. gadā Dursupes muižas īpašnieks,Tukuma virspilskungs Matias fon Altenbokums baznīcas celtniecībai piešķīra zemes gabalu uz kāda pakalna Kandavā, kur 1683.-1687.gadā uzcēla mūra baznīcu, kas darbojās līdz 1728.gadam, kad ērģelnieka vainas dēļ nodega. Nodegušās baznīcas vietā 1730. gadā sāka celt jaunu,paplašinātu (spriežot pēc atsegtajiem pamatiem ar pagraba lodziņiem) mūra baznīcu,vienlaicīgi būvējot jaunu mācītājmuižas dzīvojamo ēku. Katrai muižai bija jāpiegādā noteikts daudzums laukakmeņu un kokmateriālu. Kaļķu javu kastēs veda no Līgupes krastos darbojošā kaļķu cepļa. 1736.gadā jaunā baznīca ar 500 sēdvietām bija uzcelta un kalpo vēl šodien.Pēc mēra epidēmijas (1710.) latviešu un vācu draudzes apkalpoja viens mācītājs, kurš dievkalpojumu noturēja arī Pūres un Jaunpagasta draudzēs. Pirmais kopīgais mācītājs (1722.-1743.) bija Johans Albrehts Beneke.

Baznīcas torņa smaile uzcelta 1889.gadā kā baznīcas patronu atzinības zīme ilggadējam mācītājam Hansam Fridriham Bernevicam (1812.-1896.), kurš bija apbalvots ar zelta krustu. Līdz ar jaunas baznīcas celtniecību tika darinātas arī jaunas iekārtas, jo vecās pilnīgi gāja bojā ugunsgrēkā,i zņemot divas koka skulptūras, kuras pieskaitāmas pie Latvijas koktēlnieku mākslinieciski vērtīgākajiem darinājumiem 17. gs. Nav zināma 16.gs. darinātās skulptūras "Madonna" (baznīcas aizbildne) izcelsme.Visas trīs skulptūras pašlaik skatāmas baznīcā aiz altāra. Visas iekārtas nav vienlaicīgi darinātas. Kanceli, portālu un kungu solu radījis Kurzemes hercoga tēlnieks Johans Mertens (1690.-1737.) Virs portāla un kungu sola skatāmi baznīcas patronu Strombergu,Grotusu un Rappes dzimtu ģērboņi. Ar Johanu Mertensu beidzās Ventspils koktēlnieku skola. Tagad skatāmo altāri dāvinājusi Katrīna Elizabete fon Mirbaha 19. gs. vidū. Līdz tam par altāri kalpojis mūrēts galds,kura noformējumā,domājams,atradušās abas skulptūras "Ļaundari". Altārgleznu "Kristus pie krusta" gleznojis Drēzdenes Mākslas akadēmijas profesors Kristjānis Arnolds (1825.-1890.) un tā iesvētīta 1855.gada 4.septembrī.

Tuvu altārim novietots kristāmais galdiņš,kurā lasāmi vārdi no Marka evanģēlija (16:16):"Kas tic un top kristīts,tas taps svēts." Kristīšanai kalpo kristāmtrauks un kristāmbļoda (1734.). Divas griestu lustras, katra ar 30 svecēm, darinātas 19.gs. vidū. Ērģeles būvējis Kārlis Hermanis (1807.-1868.),un tās bija gatavas 1864. gadā Ērģeles baznīcai dāvinājis Kārlis fon Renne un Anna Elizabete fon Grotuse.Tās maksāja 1700 rubļu (tajos laikos milzīga nauda).

1936.gadā ērģeles paplašināja līdz 21 reģistram (stabuļu rindas) Jēkabs Jauģietis (1874.-1968.),pierīkojot motoru.