Niklāva (Miklāva) kalns

Miklāva, vai Niklāva kalns atrodas aiz Paukulīšu mājam 1 km  Valkas virzienā, ceļa kreisjā pusē pirms krustojuma ar ceļu kas ved uz Kāsīšu mājām kreisajā puse un Medibu pili labajā, apm 300 m pirms krustojuma.

No Pētera Abula grāmatas " Kur atrdās Beverīna "1924 gada izdevums.
Starp Vijciemu un Bebrīnu ( Bebriņu mājas virzienā uz Valku , otrā ceļa pusē no etnogrāfiskās sētas "Ielīcas" ) 3,5 verstis no Vijciema atrodas tā sauktais Miklāva jeb Niklāva kursenāk bijusi baznīca.. Pēc Jūliusa Brauķa nostastiem (Vijciema Rudzīšos) Miklāva kalnā bijusi pirmā baznīca Trikātas draudzē. Zibebs viņā iespēris un baznīca pārcelta uz Trikātu.
Bebrīnos dzirdeju nostāstu ka Miklāvakalna baznīcu pērkons nospēris paša Dievvārdu laikā, cilvēki sadeguši līdz, jo durvis bijušas veramas uz iekšu. Baznīcas vietā vel tagad atrodod , kaulus, saktiņs un nažus.
Iespējams ka lidz Vācu ienākšanai Miklavkalnā bijusi Krievu pareizticīgo Svētā Nikolaja vārdā nosaukta baznīca, vai Letgaļu svētvieta.
Pie Miklāvkalna atradies liels akmens, saukts par Joda (Velna) akmeni, uz ta ir bijis iekalts krusts. Nostasti vēsta ka lielā mēra laikā, tātad ap 1710 gadu pie akmens upurēti cilvēki.
Teika par Miklāvkalnu.
Senos laikos pie Miklāvkalna ceļi sazarojušies, visapkārt meži un purvi vien bijuši kur jodi un visādi mošķi mājojuši. Vecākais no tiem Miklāvkalnā gulšņājis un un naudīgus ceļiniekus uz nepareizu pusi maldinājis.Tie kā gājuši, tāazuduši bez vēsts. Reiz kpaša ķēnīša zelta lāde bija gar kalnu vedama, ta aizvilktauz slīkšņu ko tagad sauc par Zelta purvu. Tad ķēnītis apskaities, aicinājis uz  turieni Dieva kalpus lai veco mošķi prom aizdzen, un tajā vietā uzceļ Baznīcu. Tā arī ticis izdarīts. To akmeni kas velnam kalpojis par sēžvietu novēluši zemē, pie ceļa kas uz Bebrinu. Tas joda krusts esot bijis akmenī vēl no tiem laikiem. Aiz Miklāvkalna ceļi sadalas , ved uz Bebrīnu, Jaktspili (medibu pils) un Gaumāli (Gaujmalu).