Apraksts
Slīteres nacionālais parks dibināts 2000. gadā uz Slīteres rezervāta bāzes. Parka teritorija aizņem 16360 ha sauszemes un 10130 ha jūras akvatorija līdz 10 m dziļumam Baltijas jūrā un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē. Sākotnēji daļa no šīs teritorijas (1100 ha) 1921. gadā bija izdalīta kā Slīteres dabas piemineklis. 1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7861 ha platībā. 1977. gadā to palielināja uz 14882 ha, bet 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus.
Slīteres nacionālajam parkam administratīvi pakļauti Moricsalas un Grīņu rezervāti.
Slīteres nacionālajā parkā ietilpst t. s. Dundagas Zilie kalni, kas ir senā Baltijas ledus ezera krasts un puslokā stiepjas cauri visai Kurzemes pussalas ziemeļu daļai. To krauja saniedz 20 - 30 m augstumu un ir apaugusi ar krāšņu un bagātīgu koku un lakstaugu veģetāciju. Starp Zilajiem kalniem un jūru atrodas purvains līdzenums. Tuvojoties jūrai sastopamies ar senām, jūrai paralēlām kāpu grēdām, kuras veido t. s. kangarus un padziļinājumiem starp šīm kāpām – vigām, kas aizaigušas ar sūnu vai zāļu purvu. Vigās bieži ir arī lielāki vai mazāki ezeri. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir tipiskas kāpas ar tām raksturīgo veģetāciju.
Slīteres nacionālajā parkā, pamatojoties uz Slīteres rezervātā veiktajiem pētījumiem, konstatētas 860 paparžaugu un sēklaugu, 128 sūnu, 195 ķērpju, 40 gļotsēņu un 733 sēņu sugas. Daudzas no tām ir retas un aizsargājamas un ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Faunā atklātas 40 zīdītāju sugas, no tām 11 aizsargājamas, teritorijā ligzdo 130 putnu sugas.
No aizsargājamajiem augiem Zilo kalnu nogāzē lielas platības aizņem mežloks jeb laksis (Allium ursinum), te aug parastā īve (Taxus baccata), Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica), kalnu veronika (Veronica montana), daivainā (Polystichum aculeatum) un Brauna (Polystichum braunii) cietpaparde, pārējā parka daļā arī sarkanā cefalantēra (Cephalanthera rubra), jūrmalas dedestiņa (Lathyrus maritimus), grīņu sārtene (Erca tetralix), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex) u. c. aizsargājamie augi. Eiropas kāpumiezim (Cuviera europaea) un strupajam donim (Juncus subnodulosus) parka teritorijā atrodas vienīgās augtenes valstī.
No aizsargājamajām sēnēm parkā atrastas vainagotā (Geastrum coronatum) un sekstainā (Geastrum pectinatum) zemeszvaigzne, zeltainā korallene (Ramaria aurea), zarainā dižadatene (Hericium coralloides), krokainā kazbārde (Sparassis crispa), melnsvītras cietpiepe (Phellinus nigrolimitatus) un melnējošā cietpore (Rigidoporus crocatus), skropstainais kātpūpēdis (Tulostoma fimbriatum), smiltāju kaussēne (Peziza ammophila), Hadriāna zemestauki (Phallus hadriani) u. c.
No aizsargājamajiem ķērpjiem te atrodami parastais plaušķērpis (Lobaria pulmonaria) , lodveida sferofora (Sphaerophorus globosus), lapveida kladonija (Cladonia foliacea), Mužo ksantoparmēlija (Xanthoparmelia mougeotii) u. c.
Parkā atrastas 30 aizsargājamo sūnu sugas. Starp tām tādas kā lapsastu krūmīte (Thamnobryum alopecurum), spīdīgā āķīte (Hamatocaulis vernicosus, sin. Drepanocladus vernicosus), zaļā divzobe (Dicranum viride), zaļā buksbaumija (Buxbaumia viridis) u. c. (A. Āboliņas dati).
No pārnadžiem parkā sastopami alnis, staltbriedis, stirna, meža cūka, no plēsējiem – lapsa, jenotsuns, āpsis, vilks un lūsis. Bieži sastopams bebrs.
Slīteres nacionālais parks ietverts Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Ļoti bieži te sastopami zvirbuļveidīgo kārtas žubīšu un mušķērāju dzimtas putni. Konstatētas 19 aizsargājamo putnu sugas, starp tām arī Latvijā reti sastopamie čūskērglis (Circaetus gallicus), klinšu ērglis (Aquila chrysaetos), ūpis (Bubo bubo), zivjērglis (Pandion haliaetus). Zilo kalnu nogāzē atzīmēts lielākais ligzdojošo pāru blīvums Latvijā (1000 pāru uz 1 km²). Kolkasragā vērojama ļoti intensīva putnu pavasara migrācija, kad stundā aizlido pat 60000 putnu.
Parka teritorijā dzīvo reti satopamie un aizsargājamie rāpuļi – purva bruņurupucis (Emys orbicularis) un gludenā čūska (Coronella austriaca), bet Kolkas apkārtnē aizsargājams abinieks – smilšu krupis (Bufo calamita).
Parka teritorija vairākkārt cietusi ugunsgrēkos. No tiem lielākais bija 1992. gadā, kad izdega apm. 3300 ha, galvenokārt Bažu purvs un tam tuvākie kangari, it īpaši Viškangars. Purva augu sabiedrības atjaunojas labi, kangaros veģetācija atjaunojas lēnāk, taču arī tur jau aug jaunās priedītes un dažādi lakstaugi.