Šā stāsta galvenais varonis āpsis (Meles meles) ir augumā lielākais no tiem Latvijā sastopamajiem dzīvniekiem, kas pārstāv plēsēju kārtas sermuļveidīgo zvēru dzimtu. Pārstāv sermuļveidīgo dzimtu - tas nozīmē: dzīvnieku sistemātiķi atzinuši, ka vēsturiskās izcelsmes ziņā viņš ir radinieks sermulim, zebiekstei, seskam, meža caunai, akmeņu caunai, Eiropas ūdelei, Amerikas ūdelei, ūdram.

Visu savu apzinīgo mūžu esmu bijusi pārliecināta, ka purvs ir tikai aizaugusi slīkšņa. Vai, teiksim, aizlaists ezers, kas radies neveiksmīgas vai nolaidīgas saimniekošanas dēļ. Un pavisam noteikti tas nav nekas skaists, patīkams un finansiāli izdevīgs... Ja neskaita nolasāmos brūkleņu un dzērveņu litrus pārdošanai. Nu labi, vēl var pieskaitīt kūdras laukus.

Svīres (Apus apus) – putni, kurus daudzi ļaudis neatpazīst, jauc ar bezdelīgām. Patiesībā, lai gan pirmajā acu uzmetienā ārēja līdzība tiešām ir, svīres ar bezdelīgām nav tuvos rados pat zoosistemātiski – tās ietilpst ne tikai dažādās dzimtās, bet pat kārtās. Tām raksturīga ne viena vien acīm redzama un ausīm dzirdama atšķirība; manuprāt, visvieglāk pamanāmās, uzkrītošākās – svīres ir par bezdelīgām lielākas, tumīgākas un nesalīdzināmi skaļākas.

Vītolu ģints sugas koki un krūmi ir plaši izplatīti Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā. Kopējais sugu skaits ģintī sasniedz 350-370, no tām Latvijā savvaļā sastopamas 20. Latviešu valodā izsenis lieto divus nosaukumus – vītoli un kārkli. Par vītoliem tiek saukti kokveidīgie ģints pārstāvji, par kārkliem – krūmi, lai gan latīniski ģints nosaukums visiem viens – Salix. Runājot par ģinti kopumā, latviešu valodā pieņemts teikt – vītolu ģints.

Jau vairākus gadus Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) izvēlas gada kukaini. 2006. gads šajā ziņā nav nekāds izņēmums – šogad tas ir lapkoku praulgrauzis Osmoderma eremita (Scop.) – vidēji liela, tumši brūna skarabeju dzimtas vabole.