Raksti > Personības

Krišjānis Barons (1835–1923) - folklorists, rakstnieks, publicists

19.11.2011
Krišjāņa Barona lielākais ieguldījums latviešu kultūras un tautas vēsturē ir viņa folkloristiskā darbība. Taču viņš darbojies arī valodas laukā, viņš turpināja J.Alunāna iesākto darbu.Ar K.Barona populārzinātniskajiem rakstiem ir likts pamats latviešu literārās valodas populārzinātniskajam stilam.
Krišjānis Barons
Saistītas apdzīvotās vietas
Dundaga (Ciems)
Ventspils (Pilsēta)

Būdams aktīvs jaunlatviešu darbinieks, Barons darbojās Tērbatas latviešu studentu pulciņā un bija viens no laikraksta “Pēterburgas Avīzes” dibinātājiem un līdzstrādniekiem. 1878.gadā viņš pārņēma no F.Brīvzemnieka latviešu tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu, ko turpināja līdz mūža beigām. 1894.–1915.g. Barons izdeva 6 sējumos akadēmisku latviešu tautasdziesmu sakopojumu Latvju dainas. Mūža laikā Barons publicējis vairāk nekā 150 rakstu par dabaszinātņu (fizikas, ķīmijas, matemātikas, astronomijas) un tautas izglītības jautājumiem, kuros vērsās pret māņticību. Rakstīja stāstus un dzejoļus laikmeta progresīvo centienu garā, tāpat tulkoja.

Krišjānis Barons dzimis 1835.gada 31.oktobrī Strutelē vagara ģimenē. Viņa tēvs agri nomira un Krišjānis dzīvoja pie māsas Dundagā, mācījās Dundagas pagastskolā, no 1847.gada Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā, tad ar Baltijas ģenerālgubernatora A.Suvorova atbalstu – Jelgavas ģimnāzijā (1852–1855). 1856.gadā Barons iestājās Tērbatas universitātē Igaunijā, kur līdz 1860.gadam studēja matemātiku, fiziku un astronomiju un klausījās lekcijas par krievu literatūru. Tur viņš iepazinās ar K.Valdemāru un J.Alunānu, ar kuriem kopā izveidoja nacionāli noskaņotu latviešu studentu pulciņu, kas bija viens no galvenajiem jaunlatviešu kustības aizsākumiem.

1856.gadā Barons sāka publicēties laikrakstā “Mājas viesis” (pirmā publikācijas - raksts Zvaigznes), 1857.gadā viņš publicēja savus pirmos dzejoļus, tai pašā gadā viņš izvirzīja domu par latviešu folkloras krāšanas nepieciešamību, vēl nenojauzdams, ka tas kļūs par viņa mūža darbu. 1860.gadā līdzekļu trūkuma dēļ Barons pārtrauca studijas Tērbatā un atgriezās Dundagā. 1862.gada maijā viņš pēc J.Alunāna aicinājuma ieradās Pēterburgā, kur piedalījās laikraksta “Pēterburgas Avīzes” dibināšanā, no 1863.gada faktiski bija šīs avīzes galvenais redaktors, pats rakstīja gandrīz visus rakstus, parakstīdamies ar dažādiem pseidonīmiem. Bez publicistiskajiem un populārzinātniskajiem rakstiem Barons tur publicēja arī savus stāstus (Vectēva precība, Kas ir noziedzība (abi 1863), Samaitāta tirgus braukšana (1864) un Izmanīgs vīrs (1865)), dzejoļus (Upe un cilvēka dzīve, Divejādas kapenes, Mūsu manta u.c.), aprakstus Dundaga (1862) un Pēterburga (1863) un citus darbus. K.Barona stāstos atspoguļoti muižas dzīves vērojumi, pausts protests pret valdošās morāles normām, dzejoļi pauž progresīvos centienus, cildina varonību un modina latviešu tautas pašapziņu. Satīriskajos darbos izzobota tumsonība un propagandēta izglītības nepieciešamība.

1865.gadā laikraksts “Pēterburgas Avīzes” tika slēgts un Braons, nokārtojis mājskolotāja eksāmenus, strādāja par tulku Tautas izglītības ministrijā Pēterburgā un sastādīja plašu bibliogrāfisko rādītāju par Baltijas novada pamatiedzīvotājiem. 1867.gadā viņš pārcēlās uz Maskavu un tur pasniedza privātstundas. No 1867.gada jūnija viņš strādāja par mājskolotāju muižnieka I.Stankēviča ģimenē, kas dzīvoja Voroņežas guberņā. Kopā ar šo ģimeni pavadot ziemas Maskavā, Barons iesaistījās turienes latviešu sabiedriskajā dzīvē, viņa dzīvoklī kādu laiku notika latviešu literārā pulciņa sanāksmes, kora mēģinājumi un citi pasākumi.

1878.gadā Barons pārņēma F.Brīvzemnieka iesākto latviešu tautas dziesmu vākšanas un kārtošanas darbu, kas tika veikts Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzdevumā, 1881.gadā viņš kļuva par šīs biedrības etnogrāfijas nodaļas līdzstrādnieku. No 1880.gada Barons strādāja par vācu valodas skolotāju Maskavas Marijas sieviešu ģimnāzijā.

1893.gadā Barons pārcēlās uz Rīgu, kur nodarbojās vienīgi ar tautasdziesmu krāšanu, to apstrādi, kārtošanu un izdošanu. 1894.–1915.g. iznāca Latvju dainas 6 sējumos (8 grāmatās), kas ir viens no plašākajiem tautas dzejas izdevumiem pasaulē. Valodnieks profesors J.Endzelīns uzskatīja, ka šis izdevums ir pamats, uz kura varēja rasties latviešu filoloģija. Sistematizējot tautasdziesmas, Barons izveidoja pirmā akadēmiskā latviešu tautasdziesmu krājuma zinātniskos principus (par klasifikāciju, variantiem u.tml.), ar to viņš veicināja folkloristikas kā patstāvīgas zinātnes attīstību Latvijā.

Barons miris ir Rīgā 1923.gada 8.martā 88 gadu vecumā, apglabāts Lielajos kapos Rīgā. Viņa kapu rotā zaļš mauriņš, ievērojot paša zinātnieka novēlējumu:

Man klintsakmeni neveļat,
Man pieminekli neceļat:
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts.

Viņa pēdējā dzīvesvietā Rīgā (1919–1923) 1985.gadā atklāts memoriālais muzejs (Kr.Barona ielā 3, dz.5.), Vērmanes dārzā uzstādīts tēlnieces L.Davidovas–Medenes veidots piemineklis.

 

BIBLIOGRĀFIJA:

  • Mūsu tēvzemes aprakstīšana (1859) Pirmais Baltijas guberņas ģeogrāfiskais apraksts.
  • Latvju dainas (1894–1915) 6 sējumos (8 grāmatās) ietvertas 217 996 tautasdziesmas. Pirmais sējums izdots Jelgavā, pārējie – Krievijas Zinātņu akadēmijas izdevumā Pēterburgā. Dainas sistematizētas atbilstoši cilvēka mūža gaitai. Pirmajā sējumā K.Barons devis plašu ievadu par latviešu folkloru.
  • Latvju dainu izlase (1920–1923)  4 sējumos
  • Latvju dainu izlase skolai un jaunatnei (1931)