Raksti > Teikas un leģendas

Nostāsts par Spirgus muižu

Autors: Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Izlase - Rīga: Zinātne, 1988, 166.-167. lpp.
08.12.2007
Teika stāsta, ka Spirgus baronam Praviņu pagastā nogrimusi pils. Tai vietā, kur pils nogrimusi, esot uzcelts stabs ar uzrakstiem. Kad kāds spēšot izlasīt to, kas uz staba rakstīts, tad pils celšoties augšā.
Saistītas apdzīvotās vietas
Spirgus (Ciems)
Slampes (Pagasts)
Barons šīs nogrimušās pils vietā cēlis jaunu muižu. Kad baronam prasīt, vai muiža gatava, viņš alaž teici, ka nav, jo baidījies, ka atkal netiek nogremdēta. Tā katru gadu barons uzcēlis klāt pa vienai ēkai, līdz bija uzcēlis veselu ciemu. 
Cilvēki stāsta, ka jaunajai Spirgstu muižai bijuši vareni vārti ar bumbām stabu galos. Katru gadu no pils puses cauri vārtiem braukusi kariete, kurā aizjūgti melni zirgi. Un kučieris bijis bez galvas.

Senos laikos kāda māte ar bērniņu sēdējusi pils dārzā un stāstījusi tam pasakas. Pa to laiku savilcies maz mākonis tieši virs Spirgus pils. Mākonis kaukdams, šņākdams, vētrai nikni plosoties, stāvējis veselu dienu un nākti pār pili. Beigās mākonis pārvērties ogles melnumā un ar varenu troksni gāzies zemē, tieši pilij virsū. Acumirklī pils nogrimusi ar visiem iedzīvotājiem, un tai vietā palicis bezdibenis. Pēc pāris nedēļām nogrimušās pils vietā parādījies akmens stabs ar svešādiem uzrakstiem. Pareģi stāstījuši, ka pils atkal pacelsies, ja kāds mācēšot tos uzrakstus izlasīt. Pēc kāda laika stabs nogrimis.
Daudzus gadus pēc tam Spirdzeniekos dzīvojis kāds puisis, kas apņēmies bezdibeni izpētīt. Viņš virvē nolaidies lejā un atradis tur lielu skapi ar naudu. Tad puisis apsējis virvi ap skapi un devis ziņu, lai velk šo ar skapi ārā. Te pēkšņi parādījusies liela, gara sieviete ar ugunīgām acīm, kas grasījusies sasiet puiša rokas un kājas piesiet pie skapja. Puisis ātri pārgriezis virvi, kas bija apsieta skapim un pieķēries pats pie virves, dodot ziņu, lai ātri velk to augšā. Tā puisim izdevies izglābties.
Stāsta, ka tagadējā Spirgus muiža pamazītēm ar ejot uz bezdibeņa malu, un ar laiku noslīdēšot līdz bezdibenim un arī nogrimšot.