Raksti > Interesanti

Vidzemes nemierīgo siržu piemiņas vietas

Autors: Dagnija Asare, Ievas Knāķes foto, Ceļojumu un atpūtas ceļvedis 4 Debespuses
21.02.2008
Aspazija teikusi, ka pasaule kust uz priekšu pateicoties nemierniekiem, ne mierīgajiem. Mūsu vēsturē kalnā kāpēju ir bijis pārsteidzoši daudz, tiem bijis daudz drosmes un sīkstuma, lai pārvarētu mieramiku neizpratni, kūtrumu, nievas un, pats svarīgākais, arī pašiem sevi. Piedāvājam doties iedvesmas pilnā ekskursijā pa šo nemiernieku piemiņas vietām - memoriālajiem muzejiem Vidzemē.
Minhauzena muzejs
Minhauzena taka
Ainažu jūrskolas memoriālais muzejs
E. Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči"
"Kalna Kaibēni" - Brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs
Ainažu jūrskolas muzejs
"Kalna Kaibēni"
"Minhauzena muzejs"
Raksts sadarbībā ar
4 Debespuses
Saistītas apdzīvotās vietas
Ogre (Pilsēta)

Jāatzīst, ka šīs ekspedīcijas laikā nācās pārvarēt arī savus aizspriedumus - kopš skolas obligāto ekskursiju laikiem memoriālie muzeji manā atmiņu skapī atradās vienā plauktā ar Zaļo zemi un vēstures censoņu biogrāfiju datiem. Bet, protams, ar pieaugušā acīm, pēc desmit gadiem redzot Kalāčus, izjūtas bija citas. Redzēju rūpīgi un ar mīlestību apkopotus sapņus, ikdienu, un galvenais - guvu daudz iedvesmas.

Iedvesmas pavēlnieks barons Minhauzens

55 kilometrus no Rīgas, šosejas Via Baltica kreisajā pusē, netālu no jūras nu jau vairāk nekā divus gadus viesus un apbrīnotājus vilina patiešām ievērojams muzejs - vispatiesākā varoņa barona Minhauzena iedvesmas vieta - Duntes muiža ar Minhauzena muzeju. Minhauzens caurbraucot te saticis savu mūža mīlestību - barona fon Duntena daiļo meitu Jakobīni, un muižā abi vadījuši skaistus sava ilgā mūža brīžus. Nostāsti liecina, ka Duntes muiža patiesi darījusi brīnumainas lietas ar tās saimnieku - iespējams, te pie vainas ar jodu bagātais jūras gaiss, vai gleznainā ainava, kas to ieskauj. Iedvesmotais barons bijis īsts varonis daudzējādā ziņā - tik brašs karavīrs, ka tā roka pēc kaujas esot bijusi jāpiesien, lai tā, sparīgi kapājot ienaidnieku, netīši nesakapātu paša kājas. Barons izcēlies arī ar neparastu atjautību grūtos brīžos - iestidzis purvā Minhauzens nav vis izbijies, bet gan izvilcis sevi aiz bizes no dūknāja. Vai tad tas nebūtu jāmāk katram? Minhauzena pasaule no tiesas ir liela un varena - tai ir sava marka, savs armanjaks, monēta, kas pagājušajā gadā atzīta par izcilāko Eiropā, un traki daudz draugu. Lieliskajam baronam veltītā ekspozīcija rosina fantazēt un ieraudzīt lietas citā gaismā. Te aplūkojamas brīnumainas lietas un izbaudāma draiska, minhauzeniska atmosfēra. Tikai te ir naudas koks, skapis, kas naktī iztīra drēbes. Ir nopērkamas arī Minhauzena stāstījumu dokumentācijas, kas tulkotas pat ivritā.
Muižas meža taka noteikti rosinās daudz jauku domu - eleganti iekārtoto apses koka laipu ceļu aizraujošu padara Minhauzena varoņdarbu iemūžinājumi koka tēlos. Tā tiek uzturēta lieliskā kārtībā arī ziemā, turklāt 5 kilometrus garais ceļš ir pa spēkam gan jaunam, gan vecam - Minhauzens stāvēs jums klāt! Šīs sezonas jaunums maziem un lieliem par iepriecinājumu - greizo spoguļu galerija!

Minhauzena muzejs
Duntes muiža, Liepupes pag., tālr. 64065633. Ieejas cena: Ls 1,50 - Ls 2,00.

Kuģi no koka, bet vīri no dzelzs

Krišjānis Valdemārs teicis, ka dedzīga tuvāko mīlestība, cieša apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu. Un nodibināja Pirmo Krievijas Impērijas jūrskolu. Izpētījis vietas, kur varētu dibināt jūrskolu, Valdemārs apstājies pie šīs un vēlāk atzinis, ka bez Ainažu dzelzs vīriem skolas ideja diez vai īstenotos. Skola sākumā darbojusies nelegāli - Valdemārs un vietējie zemnieki paši sametuši tai naudu. Par skolmeistaru atbraucis tālbraucējs kapteinis Kristians Dāls, kas, idejas aizrauts, pametis stūrmaņa darbu Igaunijā. Starp citu, igauņi uzskata, ka Ainažos ir Igaunijas, nevis Latvijas pirmā jūrskola, un igauņu ceļotāji to apmeklē bieži. Arī mēs tos sastapām.
Ainažu jūrskolas muzeja ekspozīcija stāsta par to, kā dzīvojuši šie ĪSTIE VĪRI (darba laiks no saullēkta līdz saulrietam ar vienu brīvdienu mēnesī vien ir ko vērts, taču pievērs uzmanību kuģa žurnāliem - ideāli rokraksti un neviena klekša!). Šeit aplūkojamas daudzas interesantas lietas no jūrnieku dzīves, kuģu maketi, jūrnieku, viņu vācu sievu (tās esot bijušas lielā cieņā) un ģimeņu fotogrāfijas, arī mīlestības vēstules. Muzeja gide pastāstīs jūrnieku likteņstāstus un izskaidros, kā 19. gadsimtā Vidzemes jūras piekrastē tapuši burukuģi. Muzeja pagalmā - enkuru kolekcija un Krišjāņa Valdemāra krūšutēls.
Pēc Ainažu jūrskolas parauga Krievijas impērijā tikušas atvērtas vairāk nekā 40 šādas skolas. Sākotnēji tās sauca par Valdemāra jūrskolām. Skola veiksmīgi darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, kad beidzās burukuģu laikmets.

Muzejs atrodas Rīgas - Tallinas šosejas 115. kilometrā. Ainaži, Valdemāra iela 47, tālr. 64043349.
Cena: Ls 0,20 - 0,60. Brīvdiena - svētdiena.

Pažarnieku prieki Ainažu ugunsdzēsības muzejā

Pirms 80 gadiem Ainažos bijušas četras kokzāģētavas. Tās bieži degušas, tāpēc ainažnieki nolēmuši, ka jātaisa biedrība. Tika rīkotas labdarības balles, tirgoti rokdarbi un augļi, līdz savākti līdzekļi pirmajam rokassūknim. Tā aizsācies Ainažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ilgais un tradīcijām bagātais mūžs.
Liktenīgais rokassūknis esot maksājis veselus 3633 latus un ir aplūkojams muzejā. Te ir arī otrais nozīmīgais biedrības pirkums - ugunsdzēsēju mašīna, kas iegādāta 1939. gadā un kalpojusi ne vien par ugunsdzēsības, bet arī par ātrās palīdzības auto. Muzeja padomju stila telpās var aplūkot visu biedrības vēsturi un atribūtus - sūkņus, vimpeļus, sirēnas, nozīmītes, apģērbus. Vari arī pats iejusties ugunsdzēsēja ādā - pielaikot formas apģērbu un sēsties pie ugunsdzēsības auto stūres.
Šobrīd Brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem ir 68 biedri, cīņā ar uguni dodas apmēram 25 (pēdējā gada laikā, par laimi, tas gadoties reti). Biedrībā ir arī dāmas, kas brašos ugunsdzēsējus atbalsta, kā prot vislabāk - vācot līdzekļus, dziedot ansamblī un klājot galdus biedrības ballēs.

Ainažu ugunsdzēsības muzejs Valdemāra ielā 69, tālr. 64043280. Cena: Ls 0,30 - 0,50. Brīvdienas - svētdiena un pirmdiena.

No latviešu zemnieka līdz ģeniālam dzejniekam

Pīpkalonis Veidenbaums atstājis vien nelielu, gaišuma un izmisuma piepildītu dzejoļu saujiņu, kas tikusi rūpīgi saglabāta un sirdīs jaunajiem ir tuva joprojām. Kalāčos Eduards Veidenbaums uzaudzis un pavadījis vasaras, un mājas joprojām sargā dzejnieka dzīves mirkļus un latviešu zemnieku sapņus.
Muzejā apkopota aizkustinoša ekspozīcija, kas stāsta par 19. gadsimta vidzemniekiem. Izpētāmas ir vairākas ēkas - melnā lauku pirtiņa, kūts, klēts. Klētiņā, kur Veidenbaums dzīvojis vasarās, pie loga joprojām stāv veļas rullis, kas ticis izmantots kā rakstāmgalds. Pievērs uzmanību 20. gadsimta sākumā tapušajām aizkustinošajām apsveikumu kartiņām ar Veidenbauma (!) rindām. Tās tapušas pa vienai, fotogrāfu mācekļiem apgleznojot fotonegatīvus. Blakus esošajā kūts ēkā (kultūrkūtī) ar Cēsu muzeja palīdzību apkopoti dažādi sadzīvē izmantoti priekšmeti, katrs ar savu stāstu. Interesantākā ekspozīcijas daļa - tīnes - sagādā vairākus pārsteigumus. Pirmkārt, pārsteidz to krāsa - izrādās, latviešu zemnieki lādes krāsojuši spilgti zaļas un sarkanas, un tās, atšķirībā no citām, nebalē. Divas lādes glabā nenovērtējamus dārgumus - kāda maza bērna un jaunas kalpu meitenes sapņus: uz puikas lādes vāka rindojas no avīzēm izgriezta armija, bet meitenes lādē ir vācu prinču un princešu attēli.

Muzejs atrodams, braucot pa Cēsu - Smiltenes ceļu, 16 kilometrus no Cēsīm.
Liepas pag., Kalāči, tālr. 64195309. Brīvdiena - pirmdiena.

Kalna Kaibēni Vecpiebalgā, Reiņa un Matīsa Kaudzīšu mājas un skola

Vecākais Latvijas memoriālais muzejs stāsta par Mērnieku laiku autoru daudzajām mīlestībām.
Skumjais stāsts: māte. Kad vecākajam brālim Reinim bija 13, bet Matīsam tikai 4, gadi nomirusi zēnu māte. Tas uz visu dzīvi salauzis Reiņa sirdi, vēlāk tas teicis, ka tukšums, kas mājās ienācis, pavadījis viņu visu dzīvi. Reinis tā arī neapprecējās, bet visu mūžu bijis jaunākā brāļa palīgs, sargs un labākais draugs.
Skaistais stāsts: brāļi. Reinis jaunībā apguvis ratiņdreijātāja amatu un par divos gados nopelnīto naudu izskolojis brāli, lai tas īstenotu savu sapni - kļūtu par skolotāju. Arī Reinis strādājis par skolotāju, kaut arī pats nevienu dienu skolā nav gājis. Brāļu kopīgā darbā tapis šodienas skolēnu lielākais bieds - pirmais latviešu reālistiskais romāns Mērnieku laiki.
Muzejā var apskatīt Reiņa ratiņu virpotavu, kā arī vietu, kur noticis darbs pie romāna. Matīss stāvus (tā labāk apasiņojoties smadzenes) esot pierakstījis to, ko Reinis stāstījis par ciemā un krogos pieredzēto. Krogu te bijis, ka vai biezs.
Aizkustinošais stāsts mūža garumā: Matīss un Līza Rātmindere. Līza bijusi izglītota turīgas ģimenes meita, ko Matīss tik ļoti mīlējis, ka gaidījis veselus 20 gadus - māte meitu pie nabadzīga bezdievja nav laidusi. Taču kāzas notika, kad abi bijuši jau pusmūžā, un Matīss Kalna Kaibēnus pārtaisījis tā, lai mīļajai sievai būtu ērtāk - te ir Līzas istaba, kurā viņa varēja nodoties klavierspēlei un rokdarbiem.
Stāsts ar turpinājumu: skola un Vecpiebalga. Kalna Kaibēnu ēkā 14 gadus bija skola, kurā izmācījušies 1240 bērni. Kaudzītes bijuši stingri skolotāji, mācījuši kārtīgiem būt un sirmas galvas godāt. Kad pagastam atdoti 14 gadus nokalpojušie galdi, uz tiem neesot bijis nevienas švīkas.
Vecpiebaldzēni ārkārtīgi lepojas ar savu muzeju. Vecpiebalgas sirmgalvis Jānis Olte stāsta, ka agrā bērnībā pabijis Matīsa Kaudzītes mežā, kas bijis ideāli tīrs kā parks. Mums laimējās arī dzirdēt Oltes kunga dziedātu dziesmiņu ar Kaudzītes vārdiem. Tas ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz!

Kalna Kaibēni, Kaudzīši, tālr. 64168216. Apmeklējums: iepriekš piesakoties, ieeja - par ziedojumiem.

Piemiņas vieta patriotismam

Pulkveža Oskara Kalpaka mājas Liepsalas ir patriotisma, vīrišķības uz bezgalīgas tēvzemes mīlestības piemiņas vieta. Latvijas valsts dibināšanās laikā Oskars Kalpaks veda kaujās pirmo Latvijas bruņoto spēku vienību. Pateicoties pulkvedim tika nosargāta Latvijas pagaidu valdība un uzsākta cīņa par Latvijas atbrīvošanu. Patiesībā pulkveža cīņa, izveidojot pirmo Latvijas kaujas vienību - Kalpaka bataljonu, ir bijusi dubulta, jo tautiešu lielākā daļa tajā laikā simpatizēja pretējā frontē esošajiem lieliniekiem. Tomēr Kalpaka bataljons izrādījies saliedēts, patriotisks un gāzis kalnus - pēc pulkveža nāves valsts sērojusi divas nedēļas.
Liepsalas ir ārkārtīgi vīrišķīga vieta. Aplūkojamo lietu šeit ir maz, taču tās uzrunā un izsaka daudz. Zemnieku sētas pagalmā kuplo vareni ozoli, pats pulkvedis bronzā kalts spēlē vijoli, slejas vairākas granīta un akmens skulptūras - par Latviju kritušo piemiņai, bet dzīvajiem atgādinot par svarīgāko - Dievu, zemi, darbu, godu un mīlestību. Pacilājoši.

Ošupes pag., Liepsalas, tālr. 64895574. Apmeklējums - iepriekš piesakoties, ieeja - par ziedojumiem.

Skautu un gaidu muzejs Ogrē - nākamajiem pulkvežiem Kalpakiem

Pasaules gaidu un skautu kustība šogad nosvinējusi savu simtgadi. Tā aizsākusies 20. gadsimta sākumā Anglijā, kur kāds angļu ģenerālis kara laika noskaņās organizējis zēnu izdzīvošanas apmācību nometni un izdevis grāmatu Scouting for boys. Grāmata kļuvusi ārkārtīgi populāra un aizsākusi kustību, kuras biedru skaits pasaulē šobrīd pārsniedz 28 miljonus. Latvijā Skautu un gaidu muzejs pastāv 15 gadus - kopš Latvijas kustības atjaunošanās.
Pa šiem gadiem muzejā ir sakopotas visas pieejamās liecības par gaidu un skautu darbošanos - formastērpi, vimpeļi, karogi, literatūra, arī stāsti par organizācijas darbību un mūsdienām vairs pavisam neraksturīgajiem stingrajiem principiem. Skautisma un gaidisma mērķis ir nostiprināt jauniešos stingru, neatkarīgu vērtību sistēmu, un darboties Dievam, pašizaugsmei un sabiedrībai - pašiem veidot pasauli. Latvijas gaidu un skautu organizācijā ir 731 biedrs un nodarbības tiem, kas meklē piedzīvojumus un izaicinājumu, ir patiešām interesantas.

Ogre, Mālkalnes prospekts 10, tālr. 65023383. Apmeklējums - iepriekš piesakoties, ieeja - par ziedojumiem.

Visu rakstu lasi 4 Debespušu ziemas numurā, bet jauno - pavasara - numuru meklē Narvesen kioskos, Rimi un Maxima preses stendos, Ziemeļu nafta un Sumata DUS, Latvijas grāmatnīcās un Tūrisma informācijas centros no 1. marta!