Rožu smarža jūrmalā

Dabas parks "Piejūra"

Saistītas apdzīvotās vietas
	Carnikavas (Novads)

Garkalnes mežsaimniecības mežsardze Enerija Akmentiņa stāsta, ka Rožu kāpa savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties rievainajām rozēm. Tās sešdesmito gadu sākumā sastādītas, lai nostiprinātu kāpas. "Daži gan kritizē, ka rievainās rozes ir no ārzemēm ievazāta suga, kas nav tipiska šim apvidum un ir pati nekontrolēti savairojusies," stāsta Enerija. Tomēr vasarās, it īpaši jūlijā, tumši rozā ziedi un jūras piekrastē neierastais rožu aromāts ir vēl viens iemesls, kas padara Rožu kāpu īpašu.

Rožu kāpa stiepjas 1600 metru garumā, tās augstāka vieta atrodas 20,6 metrus virs jūras līmeņa. Atkāpjoties jūrai, izveidojušās Litorīnās jūras ielejas un pakalni, to skaitā Rožu kāpa. Taciņas, kuras iestaigājuši apkārtējie iedzīvotāji un atpūtnieki, vijas pa kāpu ielejām un ved augšup uz vairākiem skatu laukumiņiem, no kurienes paveras ainava uz paugurainiem priežu mežiem.

Vēl viens Rožu kāpas lepnums ir milzīgās, vecās priedes, kuras aizsargā īpašs mikroliegums. Kaut arī caur liegumu staigāt teorētiski nav atļauts, tur ved cilvēku iemīta taka. Mežsardze E. Akmentiņa atzīst, ka taku ierīkot citviet būtu ļoti grūti – cilvēki staigā, kur ērtāk. Iespējams, tas ir pat labi, jo, ejot pa vienu no Rožu kāpas takām, var apskatīt līdz pat divsimt gadu vecas priedes, kas sazarojušās un samezglojušās, veidojot īpatnējus sakņu čemurus. Pie galvenā celiņa, kas savieno staciju ar pludmali, netālu no jūras aug priede, ko E. Akmentiņa piemin īpaši. Tai saskaitītas piecas galotnes, un tās diametrs sasniedz 2,4 metrus.

Būs skatu platforma un koka celiņi

Pagaidām Rožu kāpas apsaimniekotāja Rīgas Meža aģentūra visā teritorijā uzstādījusi vairākus soliņus un atkritumu urnas. Tomēr jau šogad pēc aktīvās pludmales sezonas beigām plānoti vairāki darbi, lai pastaigu pa kāpu padarītu interesantāku un vieglāku. "Būvēsim skatu platformu un paplašināsim stigu, lai, nākot pa taciņu, varētu redzēt jūru. Tā būtu nosegtas arī priežu saknes, kuras, cilvēkiem staigājot pāri, arvien vairāk atkailinās. Plānojam ierīkot vairākus celiņus no koka dēlīšiem. Tas padarītu pastaigu patīkamāku un kaut nedaudz aizsargātu kāpu no erozijas. Nākamvasar gribētu šeit uzrīkot nometni bērniem, kas savās mākslinieciskajās izpausmēs varētu izmantot vējā nolauztos priežu zarus. Darbi pēc tam tiktu izstādīti Rožu kāpas teritorijā," par nākotnes plāniem stāsta Rīgas Meža aģentūras ainavu arhitekte Ieva Kraukle.

Rožu kāpas "nedraugi"

Ne visi cilvēki tikai priecājas par dabas skaistumu. I. Kraukle stāsta, ka liela daļa Rīgas Meža aģentūras līdzekļu tiek tērēti, atjaunojot izdemolētos objektus. Salauztas miskastes un apgāzti vai sabojāti soliņi ir bieža parādība arī Rožu kāpā. "Uzstādīt miskastes vajadzēja, jo mežs bija pilns ar atkritumiem. Tomēr tagad ap tām apaug vēl lielāki atkritumu kalni, lielākā daļa urnu ir salauztas. Nesen uzlikām atpakaļ no kāpas nostumto soliņu," par nelāgo cilvēku izturēšanos stāsta E. Akmentiņa. Reljefainās kāpas iecienījuši kvadraciklu īpašnieki. "Vietām izveidotas pat īpašas trases, kurās zemsedze ir pilnības izārdīta," sava meža sāpi atklāj mežsardze.

Kaut arī Piejūras dabas parkā tas nav atļauts, pastaigājoties pa Rožu kāpas teritoriju, varēja manīt ugunskuru pēdas. I. Kraukle komentē: "Rožu kāpā īsti nav piemērotas vietas, kur ugunskurus varētu oficiāli atļaut. Turklāt tas rada papildu problēmas cilvēkiem, kas sēž uguns novērošanas tornī, jo, pamanot mežā dūmu strūkliņu, uzreiz tiek pieņemts, ka tas ir ugunsgrēks. Tādā veidā ugunskuri rada viltus trauksmes.