Raksti > Vēsture

Basilica Aglonensis - Aglonas bazilikas vēsture

Autors: www.catholic.lv
09.08.2005
Pēc jaunākajām zinātnieku atziņām Aglona, kā viens no baltu tautu apdzīvotiem centriem, pazīstama jau kopš 1800. - 500. gada pirms Kristus dzimšanas.
Kādreiz te auga biezi egļu meži, kas kopā ar bagātīgo ezeru un upju sistēmu veidoja labvēlīgu dabisko vidi novada agrai apdzīvotībai. No egles nosaukuma Aglona arī ieguva savu vārdu (egle vietējā izrunā - agļa). Saglabājušās vēstures liecības apstiprina, ka tā jau izsenis veidojusies kā baltu cilšu - latgaļu - svētvieta.
Aglonas Bazilika
Aglonas bazilikas klosteris
Aglonas Svētavots
Madelānu pilskalns
Saistītas apdzīvotās vietas
Latgales (Reģions)
Aglona (Ciems)

Pirmās vēsturiskās ziņas
 Pirmo vēstures avotos pierakstīto ziņu par Aglonu kā piederošu jau kristīgajai kultūrvidei varētu minēt 1263. gada traģiskos notikumus, kad te tika nogalināts karalis Mindaugs ar saviem diviem dēliem: Rukli un Rupeiki.
Mindaugs
Karaļa Mindauga sapnis bija izveidot vienotu un neatkarīgu baltu valsti, apvienojot visas to apdzīvotās zemes. Pēc 1236. gada 18. septembra, kad Mindauga vadītais karaspēks sagrāva Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku spēkus, šai karaļa iecerei pavērās reālas iespējas tikt īstenotai arī dzīvē.
1250. - 1251. gada sākumā Mindaugs pieņēma kristietību kopā ar savu sievu (kura saņēma vārdu Marta) un diviem jaunākajiem dēliem, bet pēc diviem gadiem pāvests viņu kronēja ar karaļa kroni. Tajā pašā 1253. gadā Mindauga valstī izveidojās arī neatkarīga Baznīcas province, kuras pirmajam bīskapam Viļņā tika uzcelta rezidence - pirmā katoļu baznīca tagadējās Lietuvas teritorijā.
Mūsdienās Mindauga valsti tradicionāli uzskata par Lietuvas pirmsākumu; gan 18. septembris (Lietuvas valsts sākums), gan 6. jūlijs (karaļa kronēšanas diena) lietuviešiem ir svētku dienas. Tomēr šo pirmo kristīgo valsti varētu uzskatīt arī par baltu nacionālās valsts idejas nesēju.
Vēstures liecības apstiprina, ka Mindaugs pats sevi ir dēvējis par lietuviešu karali (K. Mindow von Lithauen), savukārt pāvestu parakstītie dokumenti liecina, ka Mindaugs ir kronēts kā "rex Lettowiae". Saskaņā ar zinātnieku atzinumu, kuri latgaļu cilts nosaukuma vārda sakni saista ar lat-, let-, lot-, kādu Mindauga valsts daļu vai arī rezidenci (kura joprojām vēl nav atrasta), varētu meklēt arī latgaļu zemēs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies leģenda par karalieni Martu, kura it kā bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū Madelānu pilskalns ar senpilsētu kādreiz bija ievērojams politisks un saimniecisks centrs.
Mindauga kapeņu noslēpums
Pirmā zināmā liecība par to atrašanās vietu Aglonā ir J. F. Rīvija hronikā minētā melnā marmora kapakmens plāksne, kura atrasta 1618. gadā, novācot kāda sena sabrukuša torņa drupas. Vēlāk šī plāksne tika aizvesta uz Kokneses baznīcu (nokopēta 1690. gadā) un līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tās pusizdzisušais uzraksts vēstīja, ka te 1263. gada 12. septembrī bija nogalināts un apbedīts karalis Mindaugs.
 Pēc vēstures liecībām savā baznīcā dominikāņi novietoja arī marmora plāksni ar veltījumu dižajam Mindaugam, kura līdz mūsdienām tomēr nav saglabājusies.
Pirmais koka dievnams
Vēl 18. gs. sākumā vietējie latgaļi turpināja dzīvot saskaņā ar savu mitoloģisko pasaules redzējumu. 1697. gada muižture, Ieva Justīne Šostovicka, ar toreizējā Livonijas bīskapa, Nikolaja Poplavska, (1683-1709) atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu. 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis. Vienā no latgaļu sakrālajiem centriem viņš izvēlējās vietu baznīcai un klosterim. Jau 1699. gadā uzkalnā pacēlās klostera ēka, bet gadu vēlāk arī pirmais vienkāršais koka dievnams.
1751. gada 10. septembrī Livonijas bīskaps Jāzeps Dominiks Puzina (1741-1752), trešo reizi apmeklējot Aglonu, iesvētīja koka baznīcu.
Dievmātes svētglezna
Dominikāņi Aglonas baznīcā novietoja Dievmātes svētgleznu, kura bija gleznota pēc Trāķu svētgleznas parauga. Leģenda stāsta, ka Bizantijas imperators Emanuils II to dāvāja lielkņazam Vitautam 1384. gadā, kad Lietuva kļuva par kristīga karaļa pārvaldītu valsti. Vitauts to novietoja Trāķu baznīcā, kas atradās blakus viņa rezidencei un bija uzcelta 1409. gadā Dievmātes Debesīs Uzņemšanas godam. Kāda cita leģenda liecina, ka Trāķu svētgleznu 14. gs. gleznojis kāds anonīms lietuviešu mākslinieks. Abi šie nostāsti tomēr viennozīmīgi apliecina, ka oriģināls samainīts ar kopiju, un īstā atrodoties Aglonā- pirmā baltu kronētā karaļa Mindauga- iespējamo kapeņu vietā.
Arī pašu baznīcu Aglonā dominikāņi veidoja līdzīgu Trāķu baznīcai; gan tāpat veltot to Dievmātes Debesīs Uzņemšanas godam, gan arī veidojot tās iekšējo izkārtojumu.
Klosteris
1700. gadā pāvests Innocents XII (1691-1700) apstiprināja jauno Aglonas Sv. Dominika ordeņa konventu un baznīcu. Klosteris iekļāvās dominikāņu ordeņa Lietuvas provincē (nodibināta 1646. gadā ģenerālajā kapitulā Valensijā), un par tā pirmo prioru kļuva tēvs Remigijs Mosokovskis. Vēlāk viņš vairākus gadus atkal vadīja Viļņas dominikāņu klosteri (1711-1713, 1724-1726), pēc saglabājušās Zabjalu hronikas ziņām kādu laiku bija arī Lietuvas provinciāla amatā, tomēr pēc nāves viņu apbedīja zem Aglonas baznīcas.
Vienlaicīgi Aglonā izveidojās arī Sv. Dominika trešais ordenis. Tas bija domāts vīriešiem un sievietēm, kuri nevēlējās atstāt laicīgās pasaules dzīvi, bet ievērojot ordeņa regulu, veica grēku nožēlas un žēlsirdības darbu. Šajā ordenī iestājās arī pati muižniece, Ieva Justīna Šostovicka, bet viņas dēls Francis tomēr izvēlējās klostera dzīvi un kļuva par dominikāņu mūku.
Zemes īpašumi
Pēc pāvesta apstiprinājuma raksta tajā pašā 1700. gadā muižniece Aglonas dominikāņiem dāvāja no tēva Vaclava Selicka mantotos Viškovas un Putānu zemes īpašumus. Šai poļu muižnieku Šostovicku dzimtai piederēja plašas muižas arī Lietuvā un Baltkrievijā. Savukārt, uzvārds Selickis, pēc zinātnieku domām, ir izveidojies pārpoļojoties latgaļu vārdam "seiļs", kas liecinātu par muižnieces varbūtējo latgaļu izcelsmi. Patlaban abu klostera labdaru - Ievas Justīnas un Dadziboga Šostovicku - portreti atrodas Aglonas baznīcā un novietoti abpus ērģelēm.
Mūra baznīca
1762. gadā dominikāņi nolēma celt jaunu mūra baznīcu, iepriekšējās koka baznīcas vietā. Tajā laikā klostera priekšnieka amatā bija svētās teoloģijas maģistrs tēvs Remigijs Zahorovskis, bijušais Lietuvas provinciāls (1747-1750). Provinces priekšnieka amatā viņš kļuva slavens ar lielo uzmanību, kādu pievērsa misionāru garīgajai izglītībai (nodibināja seminārus Grodņā, Kauņā, Niesviežā, Zabjalos). Uz Aglonu šis dominikāņu tēvs bija aicināts no Zabjaliem, kur viņa vadībā jau bija uzceltas mūra ēkas baznīcai un klosterim.
1768. gadā dominikāņi nojauca Aglonas koka baznīcu un tajā pašā vietā lika pamatus jaunajai ēkai. Vienlaicīgi blakus baznīcai tika uzsākta arī jauna mūra ēka klosterim. Dievkalpojumiem uzcēla pagaidu mūra ēku, kurā novietoja no koka baznīcas pārvietoto altāri ar svētgleznu un ērģeles.
Baznīcas iesvētīšana
1800. gadā metropolīta palīgbīskaps Jānis Benislavskis iesvētīja jauno, 1780. gadā pabeigto, Aglonas mūra baznīcu. Nākošajos gadu desmitos dominikāņi to labiekārtoja un izgreznoja atbilstoši savai iecerei veidot par arhibīskapa katedrāli. Baznīcu radikāli atjaunoja un restaurēja 19. gs. 30-tajos un 50-tajos gados, kad Aglonas konventu vadīja dominikāņu priori: Andrejs Juškevičs (1824-1840) un Augustīns Zahorskis (1850-1862).
Ērģeles
 No vecās koka baznīcas pārvietotajās ērģelēs pakāpeniski tika palielināts reģistru skaits (1828. gadā - 8 reģistri, 1840. gadā - 12 reģistri). Mūsdienās tās ar saviem 14 reģistriem ir vienas no senākajām mūsu valstī.
Sēravots
1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim blakus esošā avota medicīnisko ekspertīzi. Pēterburgas Medicīnas akadēmijā izdarītā analīze liecināja, ka sēravota ūdeni ieteicams lietot dažādu gan iekšēju, gan ādas slimību ārstēšanai. Jau 1825. gadā priora Juškeviča vadībā tika uzbūvēta koka slimnīca ar 10 vietām, pilnībā piemērota visām slimnieku vajadzībām. 1826. gada 23. augustā Viļņas ārstniecības pārvaldes inspektors K. Freideburgs izdeva oficiālu apliecību sēravota dziedniecisko īpašību izmantošanai. Šajā gadā Aglonā sekmīgi ārstējās un atguva veselību jau apmēram 200 cilvēku. 
Draudzes skola
Dominikāņi, atbilstoši sava ordeņa uzdevumiem, aktīvi strādāja arī misiju darbu Aglonā. Jau 1699. gadā, tikko uzceltajā klostera ēkā, tika nodibināta draudzes skola (oficiāli to apstiprināja 18. gs.).
Bērni šeit mācījās lasīt, rakstīt un rēķināt, kā arī apguva ticības mācību. Kā muižture Šostovicka bija vēlējusies, klosteris pilnībā nodrošināja bērnus ar visu nepieciešamo dzīvei un mācībām. Kopš 1825. gada skolotāji apmācībai izmantoja speciālas lasīšanas un lūgšanu grāmatas, tāpat arī tāfeles rakstīšanai. 30. gadu sākumā mācības skolā jau ilga vairāk par četriem gadiem, un mācību priekšmetu skaitu papildināja arī krievu valoda. Līdzīga draudzes skola izveidojās arī dominikāņu rezidencē Rušonā.
Garīgais seminārs
1820. gada 2. jūnijā Lietuvas provinciāls svētās teoloģijas maģistrs tēvs Fausts Ciecerskis (1760-1832) izdeva rīkojumu par garīgā semināra (studium formale) dibināšanu Aglonā. Semināra noteikumi paredzēja to veidot pēc Viļņas parauga: obligātie mācību priekšmeti bija Svētie Raksti, Baznīcas vēsture, Dogmatiskā teoloģija, morālteoloģija un valodas. Studentiem pārsvarā bija paredzams darbs Latgales draudzēs, tāpēc obligāta prasība bija arī tās valodas apgūšana. Provinces priešnieks jau pašā sākumā uz to mudināja īpaši tos jauniešus, kuri prata žemaišu valodu. Saskaņā ar provinciāla rīkojumu lekcijas lasīja profesori dominikāņu tēvi: Francis Žuks un Euzēbijs Žementovskis.
Seminārs veidojās priora tēva Raimonda Popseviča darbības laikā. Pirms tā viņš bija Rušonas baznīcas vikārs, kur dažus gadus vēlāk atkal atgriezās un dzīvoja kā pensionārs (viens no pēdējiem dominikāņiem Rušonas misijā).
Semināra studenti blakus mācībām piedalījās arī kopīgajos dievkalpojumos Aglonas baznīcā: svētdienās un svētku dienās vienam no tiem bija jālasa no ambonas draudzei Sv. Rožukronis, jāsaka mācības latgaļu un poļu valodās (piezīmju izmantošana bija stingri noliegta). Pēc studiju beigšanas vairāki dominikāņi palika Aglonā un strādāja kā sprediķotāji latgaļu valodā (tēvi Klements Sužunskis un Viktors Smajžunskis) vai kā skolotāji klostera skolā (tēvs Joahims Januševičs). 
Bibliotēka
 Arī pašā klosterī kā dominikāņu garīgās enerģijas apliecinājums atradās rūpīgi vākta vērtīga bibliotēka. Laika gaitā to papildināja gan no Viļņas universitātes sūtītās mācību grāmatas dominikāņu semināram, gan atsevišķu priesteru dāvinājumi, gan arī no jauna iepirktās grāmatas. Bibliotēkā atradās tādas latgaļu vēsturē nozīmīgas unikālas grāmatas kā "Evangelia Lingua Lothavica", "Rosarium Lothavicum", "Kronika Inflancka", "Evangelia polskie i lotevskie 1770", "Lotevska gramatyka Inflantu Hilzena 1750", "Vysa Mocieyba katoliszka" (izdota 1805. gadā Polockā) un daudzas citas. 
Klostera situācija
Pakāpeniski klosterī samazinājās cilvēku skaits: 1833. gadā Aglonas konventa sastāvā bija 21 dominikāņu tēvs un 2 brāļi, bet 1839. gadā tikai 16 dominikāņi, no kuriem lielākā daļa (8) strādāja apkārtnes katoļu draudzēs.
 40-to gadu sākumā valdība konfiscēja klosterim piederošo lielāko daļu zemes, ko bijusī īpašniece reiz dāvāja konventa un skolas uzturēšanai. Pēc grāfa M. Muravjova iniciatīvas šajā laikā Aglonas Sv. Dominika klosterī valdība uzsāka uz laiku ieslodzīt politiski un reliģiski aktīvākos katoļu priesterus.
Klostera liktenis
1864. gadā M. Muravjovs slēdza septiņus no astoņiem Vitebskas guberņā esošajiem katoļu garīgajiem ordeņiem, atstājot darboties vienīgi Aglonas dominikāņu klosteri. To ģenerālis turpināja veidot par soda izciešanas vietu katoļu garīdzniekiem.
Sacelšanās kauju troksnis Lietuvā vēl nebija norimis, kad 1864. gada oktobrī Aglonas klosterī ieradās pirmie M. Muravjova represiju skartie Trāķu apriņķī slēgtā Poporces klostera dominikāņu tēvi: Česlavs Bakševičs, Dominiks Viganovskis, Bernards Galičs un Antons Gumoļevskis. Vēl pēc gada ģenerālis šeit ieslodzīja slēgto Mogiļevas un Traškūnu klosteru bernardiniešus. Pēdējā atskaitē caram viņš rakstīja:
"Nevajag nekad maldināt sevi ar domu, ka atļaujot Romas Baznīcai dominēt un nepadarot to atkarīgu no valdības, mēs šeit varēsim būt pārliecināti par savu morālo pārsvaru. Patlaban tā ir samierinājusies un neuzdrošinās atklāti pretoties. Juridiski pret to vērsties vairs nevar, tāpēc ir nepieciešama modra uzraudzība par katru izveidotās kārtības noteikumu pārkāpšanas gadījumu. Tā ir vienīgā vajadzīgā sistēma, bez kuras šeit neapstāsies latīņu-poļu propaganda."
 1877. gadā cars oficiāli apstiprināja likumu par katoļu garīdzniecības klosterī ieslodzīšanas kārtību, kuru attiecināja arī uz Aglonu. Arvien biežāk šeit izciest piespriesto ieslodzījuma laiku sūtīja arī atsevišķus katoļu priesterus no visas Baznīcas provinces.
Ieslodzītie
 Priesterus sodīja par krusta gājienu noteikumu pārkāpšanu (Kaunatas prāvests Jāzeps Gervinskis, ieslodzīts 18.08.1885. uz 6 mēnešiem), par neatļautas mācības teikšanu poļu valodā (Rundānu prāvests Leopolds Kačinskis, ieslodzīts 30.12.1886. uz 3 mēnešiem), par dzelzs krusta novietošanu nojauktas baznīcas altāra vietā un tā iesvētīšanu (Vārkavas prāvests Andrejs Čegis, ieslodzīts 23.l2.1888. uz 6 mēnešiem un Lejas-Daugavpils dekāns Jāzeps Simonovičs, ieslodzīts 4.10.1888. uz 3 mēnešiem), par pretošanos katoļu laulībām ar pareizticīgajiem (Jasmuižas prāvests Fēlikss Poško, ieslodzīts 5.06.1889.) un tamlīdzīgi.
Līdzās viņiem klosterī atrada mājvietu arī veci un invalīdi katoļu garīdznieki. Vēl 1865. gada 22. augustā pēc M. Muravjova pavēles klosterī ierādīja vietu 2 žandarmiem, kuri te pastāvīgi dzīvoja un kontrolēja iekšējo kārtību. Arī pašā klosterī sodītie priesteri ieradās žandarma pavadībā. Ne tik centīgi ierēdņi sargāja ieslodzīto cilvēku veselību, jo pēc likuma ārsta klātbūtne tiem nepienācās. Klostera prioram katrreiz bija jāprasa apriņķa pristava atļauja, lai izsauktu ārstu pie smagi slima garīdznieka (pr. Jānis Krinskis, ieslodzīts 21.02.1887. kā politiski neuzticams uz 3 gadiem).
Pēdējie priori
Līdzekļu trūkums un iespējas liedza arī Aglonas klostera ēku uzturēt priekšzīmīgā kārtībā. Daudzējādā ziņā iemītnieku dzīve bija atkarīga arī no klostera priekšnieku personības. Priora Tēva Nazarija Olesska darba gados (1862-1883) klostera apmeklētāji pastāvīgi atzīmēja, ka klosterī valda priekšzīmīga kārtība, visi valdības rīkojumi un klostera noteikumi tiek pienācīgi izpildīti. Līdztekus tam priors veica arī Lejas-Daugavpils dekāna pienākumus. Par to ar cara Aleksandra III rīkojumu 1882. gada 4. aprīlī viņam piešķīra Sv. Stanislava III pakāpes ordeni.
Nākamais priors, tēvs Dominiks Kolupailo (1885-1890) daudz rūpējās par kārtību klostera saimniecībā. Jau pirmajos darba gados viņš uzsāka draudzes kapu mūra žoga celtniecību, pārbūvēja saimniecības ēkas, klostera dārzā pat uzcēla lapeni. Vēlāk viņš turpināja pildīt Sv. Katrīnas baznīcas dominikāņu priora pienākumus Pēterburgā.
90-tajos gados pēdējais Aglonas dominikāņu konventa priors un draudzes prāvests bija tēvs Benedikts Sarosieks, 1895. gadā viņš bija vienīgais dominikānis Aglonā. Pārejot baznīcai un klosterim laicīgo katoļu priesteru aprūpē, valdības ierēdņi arī 20. gs. sākumā to izmantoja kā nometinājuma vietu.
I Pasaules karš
Sākoties I Pasaules karam, 1916. gada 1. oktobrī klosterī un saimniecības ēkās izvietoja 5. armijas 26. inženierbataljona štābs. Krievijas armijai atkāpjoties, bataljons bija norīkots izveidot Aglonas apkaimē aizsargierakumu līniju, izmantojot šim nolūkam arī baznīcas un klostera ēkas ar to mūra žogu. Šāda rīcība draudēja ar baznīcas izpostīšanu, tāpēc aizsargjoslu pārcēla dažus kilometrus tālāk.
Mūsdienās vēl ir saskatāmi šo nocietinājumu pirmā varianta ierakumi, kuri stiepjas gar Egles ezera krastu līdz pat Madelānu pilskalnam.
Vāciešu varas laiki
1916. gada septembrī klosterī izvietojās Viskrievijas pilsētu savienības slimnīca, kurā par ārstiem un žēlsirdīgajām māsām strādāja lietuviešu studenti. 1918. gada maijā slimnīcas personāls izbrauca uz Lietuvu, bet Aglonā ienāca vācieši, kuri dzīvoja klosterī līdz pat augusta mēnesim.
1918. gada 29. septembrī pāvests Benedikts XV (1914-1922) atjaunoja seno Rīgas bīskapiju, kuras vadībā nostājās bīskaps Eduards O'Rauke (1918-1920). Tajā pat gadā bija radusies ideja atklāt Aglonā Garīgo semināru, taču to izjauca boļševiku iebrukums Latvijā.
Boļševiku iebrukums
1918. gada decembrī Aglonā jau otrreiz tika nodibināta padomju vara, kuras darbības laiks ilga gandrīz veselu gadu. Baznīcas dzīvē šis laiks raksturīgs, galvenokārt, ar izdarītajām vienpadsmit kratīšanām, meklējot apslēptu zeltu vērtslietas un ieročus. Šādā nolūkā varas pārstāvji uzlauza baznīcas pagrabus un aplaupīja apbedīto dominikāņu tēvu, muižnieku un to bērnu zārkus. 
Semināra dibināšana
3. oktobrī tika parakstīts lēmums par Rīgas diecēzes Garīgā semināra nodibināšanu Aglonā (reāli studijas sākās no 1. novembra). Par pirmo tā rektoru kļuva profesors Jāzeps Rancāns (1886-1969), bet pirmo un ilggadējo inspektoru - profesors Aleksandrs Novickis.
Semināra pirmajos darbības gados studiju ilgums bija 6 gadi: pirmais - vispārējai izglītībai, pārējie pieci - teoloģijas un filozofijas zinātnēm.
Vīriešu reālģimnāzija
1921. gadā blakus Semināram katoļu kūrija atvēra vīriešu reālģimnāziju, kas bija domāta kandidātu sagatavošanai priesteru semināram. Ar laiku tā kļuva par vienu no populārākajām Latvijā; te mācījās daudzi nākotnē izcili kristīgās kultūras, zinātnes un izglītības darbinieki. Ģimnāzijas izveidošanā un vadīšanā vislielākie nopelni bija diviem tās direktoriem: monsinjoram Nikodemam Rancānam (1870-1933) un svētās teoloģijas doktoram monsinjoram Aloizam Brokam (1898-1943).
Direktors N. Rancāns uzsāka darbu laikā, kad ģimnāzijai trūka gan telpu, gan mācību līdzekļu. Monsinjors griezās pie draudzes ar aicinājumu ziedot celtniecības materiālus ģimnāzijas nama celtniecībai. Ar sabiedrības atbalstu saziedoja apmēram 500 baļķus, ar tiem arī uzcēla pagaidu ēku. Tāpat pamazām iegādājās arī mācību līdzekļus.
Sieviešu ģimnāzija
1928. gadā monsinjors Rancāns kļuva arī par jaunatvērtās Jaunaglonas katoļu sieviešu ģimnāzijas direktoru. To uzturēja par katoļu Izglītības biedrības līdzekļiem, bet audzināšanas darbu uzticēja Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsām. Šīs sešas holandiešu un vāciešu māsas ieradās no Simpeveldas klostera Dienvidholandē un apmetās bijušajā Kameņecas muižā, lai palīdzētu te nodibināt klosteri.
Šajā gadā monsinjoram Nikodemam Rancānam Latvijas Republikas valdība piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929. gadā viņu iecēla par Rēzeknes Skolotāju institūta direktoru.
Padomju vara
1940. gadā, Latvijā nodibinoties padomju varai, Baznīcas īpašumi tika nacionalizēti. Abas ģimnāzijas pārgāja valsts pārziņā, bet klostermāsām Jaunaglona bija jāatstāj 24 stundu laikā, līdzi ņemot tikai drēbju sainīti. Padomju slepenie dienesti nepārtraukti uzmanīja katoļu priesteru darbību. Tāpēc Aglonas dekānam, lai izvairītos no drošas nāves, bija jāslēpjas attālākajās Kurzemes draudzēs.
1941. gadā prāvestu Antonu Skromānu un vikāru Donātu Lāci apcietināja tikai tamdēļ, ka viņi gribēja mainīt dzīvesvietu. Katoļu priesteriem bija kļuvis bīstami katru dienu iet uz mājām cauri mežam, garām bijušajai katoļu ģimnāzijai. Tāpēc draudzes padome bija lūgusi atļaut garīdzniekiem apmesties Aglonas ciematā. To oficiālās varas pārstāvji noraidīja kā nevēlamu, bet priesterus līdz ar baznīcas komitejas locekļiem nopratināja, draudot ar fizisku izrēķināšanos un cerot atklāt kādu sazvērestību. Ar draudzes atbalstu garīdzniekus atbrīvoja, bet vikāram nācās tomēr atstāt draudzi un slēpties.
Vāciešu iebrukums
 Monsinjors Aloizs Broks Aglonā atgriezās tikai pēc vāciešu iebrukuma 1941. gadā. Nacistu teroram paplašinoties, Aglonas dekāns tomēr nespēja palikt vienaldzīgs. Viņš pieder pie tiem katoļu priesteriem Latvijā, kuri, riskējot ar savu dzīvību, mēģināja personīgi protestēt pret masveidīgo ebreju tautas iznīcināšanu. Kad policisti uzsāka Aglonas (toreizējās Somersetas) ciemata ebreju apcietināšanu, dekāns tiem pavēlēja atbrīvot kādu kristītu ebrejieti, tā izglābjot to no drošas nāves.
Tomēr gandrīz visi Somersetas ebreji nokļuva hitleriešu rokās un gāja bojā: viena no upuru kapa vietām ir Aglonas Brāļu kapi, bet otra atrodas Višķu ceļa malā, dažus kilometrus aiz ciemata. Jau sen Aglonā nav Sinagogas ielas, tāpat arī ne mazākā piemiņas zīme neliecina ne par noslepkavotajiem nevainīgajiem cilvēkiem, ne arī par viņu nodedzināto svētnīcu.
1941. gada 23. augustā, pēc Daugavpils slimnīcas garīgi slimo un patversmes bērnu apšaušanas pie vīriešu ģimnāzijas, tuvākajā svētdienā dekāns Aloizs Broks Aglonas baznīcā teica sprediķi par tematu "Tev nebūs nokaut". Drīz vien pēc tā dekānu apcietināja gestapo, un viņš gāja bojā. Laikabiedri liecina, ka tā esot bijusi nelabvēļu nodevība, kuru vidū parasti viennozīmīgi tiek minēti vietējie policisti.
Latvijas PSR
Līdz ar pirmajiem miera gadiem Latvijas PSR valdība turpināja Aglonas kristīgās kultūrvides postīšanu. Baznīcas saimniecību ar tās ēkām savā rīcībā pārņēma Lauksaimniecības mašīnu un traktoru stacija. Jaunaglonas katoļu sieviešu ģimnāziju pārvērta par lauksaimniecības skolu, bet vīriešu ģimnāzijā iekārtoja vidusskolu, vēlāko internātskolu.
1949. gadā no mājvietas Rīgā atkal izraidīja Jaunaglonas klostera māsas. Šoreiz viņām atļāva apmesties bijušajā dominikāņu klosterī Aglonā. Bet jau 1960. gadā ar Ministru Padomes lēmumu likvidēja kongregācijas darbību, bet māsām atkal no klostera bija jāaiziet 24 stundu laikā. Turpmāk māsas dzīvoja Latgalē vairākās vietās, bet ordeņa regulu ievēroja slepeni.
Bibliotēkas iznīcināšana
Reizē ar māsu izraidīšanu pārstāvji no Rīgas un vietējās varas izveda no klostera dominikāņu bibliotēku. Tās nozīmi Latgales kultūrvēsturē nav iespējams pārvērtēt, jo Aglonas klosteris bija vienīgais neaizslēgtais no kādreizējās Sv. Dominika ordeņa Lietuvas provinces 84 klosteriem. Tāds tas eksistēja līdz pat 20. gs. 60-tajiem gadiem, saglabājot savu unikālo bibliotēku un konventa arhīvu. Pēc pēdējām ziņām līdz 1940. gadam bibliotēkā atradās apmēram 4853 iespiestas, 82 ar roku rakstītas grāmatas un vīstokļi. Neviena vara to līdz šim nebija iedrošinājusies aizskart, bet tagad bibliotēkas grāmatas dedzināja Aglonas dzelzceļa stacijas kurtuvē, bet klostera ēkā izveidoja kopmītni un dzīvokļus, pārbūvējot tās iekšējo izkārtojumu.
Ierobežojumi un kontrole
Katoļu priesteru darbība atkal tika ierobežota un nepārtraukti kontrolēta. 1959. gadā Aglonas dekānu Pēteri Jakoveli notiesāja uz trim mēnešiem labošanas darbos par neatļauta skaļruņa ierīkošanu baznīcas dārzā l5. augusta svētkos, bet diakonu Mickeviču pavēlēja izraidīt no Garīgā semināra.
1963. gadā dekānam Antonam Indānam (1911-1971) nodokļu inspektors uzlika nesamērīgu naudas nodokli - 20 tūkst. rubļu, ko tas nomaksāt nespēja. Par nesamaksāto summu dekānu nodeva tiesai. Tā nolēma nodokļu piedzīšanai aprakstīt un izpārdot priestera personīgās mantas. Dekānam uz laiku tika atņemtas priestera tiesības, un viņš strādāja Aglonas baznīcā par sargu.
Padomju tradīcijas
Visus padomju varas pastāvēšanas gadus valdība turpināja aicināt tautu ticēt tikai un vienīgi komunismam un tā pamatlicējiem. Baznīcas politika vērsās uz katoļu priesteru sabiedriskās ietekmes vājināšanu un pilnīgu iznīcināšanu. Lai izvairītos no viņu garīgajiem pakalpojumiem, par tautas dzīves sastāvdaļu vajadzēja kļūt t.s. jaunajām padomju tradīcijām: sabiedriskajām kāzām, jauniešu pavadīšanai armijā, pasu izsniegšanai, jaunības, ziedoņa un pilngadības svinībām, tāpat arī sabiedriskajiem kapu svētkiem un mirušo apbedīšanai. 60-to gadu rajona prese atzīmēja, ka šīs tradīcijas ieviešas diezgan gausi, un sevišķi grūti to bija izdarīt Aglonā.
Ateistiskā propaganda
1963. gada augustā Aglonas p/s paplašinātajā komunistiskās partijas organizācijas biroja sēdē runātāji atzīmēja, ka komunistiem vēl ļoti daudz jāstrādā, lai "pārvarētu reliģiskos aizspriedumus, kas vēl ir spēcīgi iesakņojušies ne vienā vien aglonietī", tāpēc svarīga vieta ierādāma ateistiskajai propagandai. Pirmorganizācijas sekretārs paziņoja, ka ar Latvijas KP CK lēmumu Aglonā tiks ierīkots partijas politiskās izglītības kabinets 9 cilvēku sastāvā. Pie tā KP paredzēja organizēt strādnieku fakultāti, kura darbosies pamatā 3 virzienos: lauksaimniecības ekonomika, antireliģiskā propaganda un jaunāko zinātnes atziņu popularizēšana.
 Tomēr, neskatoties ne uz ko, Aglona kā svētvieta saglabāja savu vietu cilvēku sirdīs, par ko arī liecināja ikgadējo 15. augusta svētku apmeklētāju skaits.
Basilica minoris
1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas baznīcas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra "Basilica minoris" titulu. Pēc trim gadiem pāvests paaugstināja V. E. bīskapu Julijanu Vaivodu (1964-1990) par kardinālu, 1986. gada 15. augustā Aglonā kardināls vēl noturēja kristietības ieviešanas Latvijā 800 gadu jubilejas dievkalpojumu, bet pēc 4 gadiem pēc nāves pirmo latviešu kardinālu pēc viņa paša vēlēšanās apbedīja blakus Aglonas bazilikai (1993. gada 1. jūnijā pārapbedīja bazilikas kriptā).
Politisko apstākļu maiņa
1989. gadā, mainoties politiskajiem apstākļiem Padomju Savienībā, mainījās arī valdības politika attiecībā uz Baznīcu. Latvijas ikgadējo rekolekciju noslēguma dienā Baznīcas vadība aicināja Latvijas PSR Augstāko Padomi izskatīt Aglonas Bazilikas katastrofālo ekoloģisko situāciju. Baznīcas vadība atzīmēja, ka klosterī dzīvo cilvēki, kuriem ar Baznīcu nav nekā kopēja: klostera parka teritorija ir nekārtīgi apbūvēta, zivju dīķi piesārņoti. Bazilikas tiešā tuvumā uzsākta plaša mēroga celtniecība, kuras notekūdeņus paredzēts iepludināt dīķos un ezerā. Celtniecības rezultātā tiks piesārņoti Aglonas ezeri un bazilikas apkārtne. Tika uzsvērts, ka būvniecības plāni joprojām tiek slēpti no sabiedrības.
Atmoda
1989. gada 7. augustā no Rīgas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā devās pirmais pēc 50 gadiem svētceļnieku pulciņš, kurš visu garo ceļu gāja kājām. Tajā piedalījās svētceļnieki gan no Rīgas, gan arī no visas Latvijas.
14. augustā Aglonas ciema padomē ieradās LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Čepānis, rajona un vietējās varas pārstāvji, Rīgas R. K. Kūrijas pārstāvji: bīskaps Vilhelms Nukšs un monsinjors Oļģerts Daleckis, Aglonas dekāns Pēteris Onckulis, "Katoļu Dzeives" redaktors pr. Andrejs Aglonietis un tautas pārstāvji, lai pārrunātu bazilikas likteni.
Baznīcas vadība pieprasīja atdot draudzei piederošo teritoriju bazilikas apkārtnē ar visām saimniecības ēkām un ātrākajā laikā atbrīvot klosteri. Baznīcas pārstāvji kategoriski nosodīja nepareizi izstrādāto notekūdeņu sistēmu. Laicīgās varas pārstāvji šīs prasības solīja izpildīt iespēju robežās.
1989. gada 15. augustā Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem euharistiskā procesija notika ārpus bazilikas žoga, bet dārzā pirmo reizi Latvijā noturēja paraugdievkalpojumu latviešu valodā. Tā laikā tika iesvētīts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs pacelšanai virs bijušās katoļu ģimnāzijas.
Latvijas Republika
Pēc 2 gadiem, atjaunojoties neatkarīgai Latvijas Republikai, atdzima arī ideja par Aglonas, kā katoļu kristīgās kultūras centra, veidošanu. 1992. gada pavasarī Aglonas dekāna Andreja Aglonieša vadībā sākās bazilikas un klostera kompleksa rekonstrukcijas darbi, kas paredzēja tā atjaunošanu atbilstoši starptautiskas nozīmes svētceļojuma vietas līmenim.
Bazilikas atjaunošana
Bazilikas atjaunošanas gaitā tika iztīrīti un pārbūvēti pagrabi - to vietā izveidojās jauna lejas baznīca. Blakus tai (zem bazilikas galvenā altāra) veikta kriptas izbūve, kurā apraktas agrāko pagrabā apbedīto cilvēku mirstīgās atliekas. 1993. gada 1. jūnijā - Vasarassvētku trešajā dienā - te tika pārapbedīts kardināls Julijans Vaivods, bet perspektīvā arī bīskaps Boļeslavs Sloskāns (1893-1981). Jaunā ārējā galvenā altāra kāpnes un terase vienlaicīgi ir arī vestibils lejas baznīcai. Bazilikas sakrālais laukums paredzēts apmēram 0,5 milj. Latvijas kristīto katoļu dievlūdzējiem, kā arī citu konfesiju pārstāvjiem.
Jauninājumi
Jaunā mūra žoga, kas aptver sakrālo laukumu, 9 vārtu nišās ir izvietots krusta ceļš, kura sākums ir ezermalā pie uzstādītā krusta, bet noslēgums - simboliskās Golgātas kapsētas malā. Draudzes kapos uzcelta arī jauna kapliča.
Bazilikas ēkas restaurācijas gaitā izbūvēts pagarinājums ziemeļu virzienā (1. stāvā atrodas sakristeja; 2. - dievlūdzēju apkalpošanas zāle), kas atvieglo garīdzniekiem un ministrantiem darbu, kā arī ticīgo piekļūšanu Dievmātes altārim. Lai procesijas būtu iespējamas visapkārt bazilikai, ir nojaukts vecais, slīpais koridors un garāža, to vietā uzbūvējot galeriju 2. stāva līmenī, kas savieno baziliku ar klosteri. Šī pārveide atdzīvina bazilikas ziemeļu daļu, padarot to pieejamu tautai. Klostera ēkai uzceltas 2 jaunas piebūves, svētceļnieku vajadzībām pārbūvēts tā bēniņu stāvs.
Par Baznīcas līdzekļiem uzsākta arī bijušās kopsaimniecības teritorijā esošo attīrīšanas iekārtu kapitāla pārbūve. Tās rezultātā iespējams izbeigt Egles un Cirīšu ezeru neattaisnojamu un noziedzīgu piesārņošanu, jo, piemēram, piesārņojumu dēļ blakus bazilikai esošais Egles ezers vairs citādi nav glābjams, kā vienīgi to mehāniski iztīrot.
Nākamība
Aglonai jātop un tā jau kļūst par ticīgo valdzinājuma vietu un starptautisku svētceļojumu objektu. 1993. gada septembrī kā katoļu valstu tālākā svētceļojumu vieta Eiropas ziemeļaustrumos tā kļuva par pāvesta Jāņa Pāvila II apmeklējuma mērķi.