| Tajā laikā, kad ezeriem vēl bijis ieradums pārcelties no vienas vietas uz otru, tajā vietā, kur tagad Lubānas ezers, bijusi liela, skaista pilsēta, kuras iedzīvotāji, grēcīgi dzīvodami, bija apkaitinājuši dievu, kādēļ tas apņēmies izdeldēt pilsētu no zemes virsu ar visiem iedzīvotājiem. |
Vienā jaukā vasaras rītā divi sieviņas velējušās ārpus pilsētas upes malā un ieraudzījušas lielu tumšu mākoni paceļamies, kas drīz sasniedzis pilsētu un tā trokšņojis, it kā lubas kāds plēstu. Šo troksni dzirdēdama, viena no velētajām iesaukusies: "Nudien, māsiņ, tas jau vai pats Lubāns būs atnācis!"
Tajā pašā acumirklī mākonis nogāzies ar lielu troksni zemē, aprakdama savos viļņos visu pilsētu ar visiem iedzīvotājiem. Tikai abas velētājas, tādēļ, ka devušas ezeram vārdu, palikušas dzīvas.
Atnākušais ezers priekš tam bijis, kur tagad Rīga. Katru gadu no Lubānas ezera eimot viens sūtnis uz Rīgu apjautāties, vai Rīga reiz būšot pilnīgi uzbūvēta, jo, kad Rīgu beigšot celt, tad Lubānas ezers iešot atpakaļ uz savu pirmo vietu. |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
