Pēc 3.jūlija pamiera noslēgšanas[1] vācu valdība ir rīkojusies naidīgi pret Latviju un viņas valdību ļoti daudzos gadījumos, no kuriem paši raksturīgākie ir sekojošie:
- Neskatoties uz saviem daudzkārtējiem apsolījumiem evakuēt Kurzemi un uz maršala Foša 1919.gada 29.septembra notu, vācu valdība, nebūt nedomādama par sava karaspēka izvākšanu, viņu arvien vēl pastiprināja un apgādāja ar ieročiem un kara materiālu;
- Šis demoralizētais vācu karaspēks nav taupījis ne iedzīvotāju mantu, ne arī dzīvību: vācu zaldātu laupīšanas un varmācības Kurzemē bijušas tādas, ka visa civilizētā pasaule neko tamlīdzīgu nav redzējusi;
- Latvijas militāriestādes un kareivji tika apcietināti un atbruņoti;
- vācu valdība atļāva organizēt okupētos apvidos fiktīvu Rietumkrievijas valdību, kura bija Latvijai naidīga;
- vācu atbildīgās militārās iestādes ir iejaukušās Latvijas valsts apsardzības lietās (kas ir Versaļas miera līguma 433.panta[2] pārkāpums), jo viņas, piedraudot ar represijām, aizliedza izvest Kurzemē mobilizāciju (6.vācu rezerves korpusa š.g.1.oktobra pavēle, parakstīta no grāfa fon der Golca, ar nodomu pabalstīt Bermonta uzbrukumu un uzlabot lielinieku stāvokli;
- vācu valdība atļāva Vācijā līgt vācu savvaļniekus un krievu kara gūstekņus, kuri pēc tam tika sūtīti uz Kurzemi;
- vācu karaspēks piedalījās noziedzīgā Bermonta uzbrukumā Latvijai, lai gan šīm nodaļām uz Versaļas miera līguma pamata nebija tiesības iestāties un palikt krievu armijā;
- vācu sūtniecība slepeni atstāja Rīgu 1919.g. 5.oktobrī, paziņodama par savu aizbraukšanu tikai post factum un pārcēlās uz Jelgavu;
- beidzot Latvijai uzbruka karaspēks, kurš pa lielākai daļai sastāvēja no vācu nodaļām Bermonta-Avalova vadībā. Šis karaspēks bombardēja neapcietināto Rīgas pilsētu veselas piecas nedēļas ar granātām, pildītām ar smacējošām gāzēm, un izpostīja visu zemi ar uguni un zobenu.
Neskatoties uz visiem pievestiem faktiem, Latvijas pagaidu valdība ir atturējusies no katras naidīgas rīcības pret Vāciju un visai pasaulei pierādījusi savus miermīlīgākos nodomus.
Savā radio [telegrammā] zem Nr.1899 ģenerālis Eberhards paziņo Latvijas pagaidu valdībai, ka krievu-vācu karaspēka nodaļas, kuras operē pret Latviju, atrodas viņa apsardzībā, un, tā kā ģenerāļa Eberharda kompetences ir apstiprinātas ar Vācijas ārlietu ministra telegrammu no 23.novembra, tad Latvijas pagaidu valdība ir spiesta nostāties uz tā viedokļa, ka Vācija ir Latvijai uzbrukusi, un tamdēļ Latvija atrodas ar Vāciju kara stāvoklī.
Tāpēc arī Latvijas pagaidu valdība uzskata par neiespējamu uzturēt diplomātiskos sakarus ar Vāciju un atsauc savus priekšstāvjus pie vācu valdības, uzticot Latvijas pilsoņu interešu aizstāvēšanu Vācijā Igaunijas valdībai.
Ievērojot to, ka Vācijas ārlietu ministrs savā 23.novembra telegrammā mums ziņo, ka ģen. Eberhards ir pilnvarots apspriest miera noteikumus, mēs lūdzam šos noteikumus paziņot Latvijas pagaidu valdībai.
Ārlietu ministrs
Meierovics
___________________________________________________________________
Avots: Feldmanis, I. Jauni dokumenti par Latvijas vēsturi. Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki. 1999., Nr.3(36) 81.-87.lpp.>82.-84.lpp.
Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 93.l., 122.lp. Tulkojums. Apstiprināts noraksts.
[1] Domāts Strazdmuižas pamiers, saskaņā ar kuru noteikumiem landesvēram un citām vācu daļām līdz 5.jūlijam bija jāatstāj Rīga. Vācu karaspēkam latvijā bija jāpārtrauc visas kaujas darbības, izņemot operācijas pret padomju Krievijas spēkiem [I.Feldmanis]
[2] Saskaņā ar versaļas miera līguma 433.pantu Vācija uzpņēmās saistības paturēt karaspēku Baltijā, neiejaucoties Igaunijas, latvijas un Lietuvas pagaidu valdību darbībā valsts aizsardzības jomā, kā arī atvilkt šo karaspēku pēc Antantes valstu pieprasījuma. [I.Feldmanis] |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
