 | | Saules kauja |  |
Hronikā vēstīts par laiku no apmēram 1143 (tā domājis pats hronikas autors) līdz 1290. Tomēr 12.gadsimta otrās puses un 13.gadsimta pirmās puses notikumi hronikā atspoguļoti fragmentāri, salīdzinot minētos faktus ar citiem tā laika avotiem, konstatējamas lielas neprecizitātes un nobīdes notikumu hronoloģijā. Domājams, ka hronikas autors savu stāstu par šī laika norisēm balstījis uz mutvārdu nostāstiem, autora rīcībā bijuši arī bijušo mestru un kritušo ordeņbrāļu saraksti, kā arī, iespējams, vairākas citas hronikas, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās. Kopš 1279. gada hronikas autors pats bijis daudzu hronikā aprakstīto notikumu aculiecinieks, tāpēc šīs ziņas ir daudz detalizētākas un ticamākas.
Galvenā uzmanība hronikā pievērsta militārajiem notikumiem, karagājieniem, kaujām, piļu aplenkšanai. Vietējiem iedzīvotājiem, to kultūrai, personām un ģeogrāfijai hronikā pievērsta niecīga uzmanība, bieži vien vienu un to pašu vietu nosaukumi pierakstīti atšķirīgi. Hronikā minēti tikai trīs gadskaitļi -aplamais 1143. gads, 1278. un 1290. gads. Notikumu hronoloģiju tāpēc iespējams restaurēt tikai aprakstītos notikumus salīdzinot ar citiem avotiem, piemēram mestru valdīšanas gadiem, līgumiem u.c.
Saules kauja
Folkvīns bij ar saviem brāļiem
dzirdējis pa cēliem tāliem,
ka esot garīgs ordenis,
kam taisnība un gods ir viss;
par Vācu ordeni to sauc,
un brāļiem tur ko darīt daudz:
tiem jāgādā par nespējniekiem
un jābūt krietniem bruņiniekiem.
Un lūdza pāvestu viņš ļoti,
lai šie tiem tiktu pievienoti,
līdz nodoms piepildīties sāca
un Vācu ordenis šos vāca.
Šai laikā viņš bij miris jau,
kaut viņa vaina tā gan nav,
un viņam līdz dažs krustnesis -
pats dievs tā bija nolicis.
Daudz to Rīgā bija sanākuši,
un bija bieži dzirdējuši,
kā sviežas šajā pasaul's daļā.
Tie mestru nelaida vairs vaļā
un lūdzās, lai viņš vasarā
dodas karagājienā.
Hāzeldorfiets bij paties
uz cīņu varen iededzies;
grāfs Dannenbergiets īpaši
un vēl jo daudzi varoņi
nu alka iebrukt Lietuvā.
Tad Folkvīns teica: "Cīniņā
būs jācērtas no turienes,
par to jums galvot varu es."
Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -
"Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,"
tā mestram atbildēja tie,
gan nabagie, gan bagātie.
Tad mestrs Folkvīns teica tā:
"Mēs esam dieva gādībā,
kurš kristīgajiem allaž līdz.
Mēs labprāt dosimies jums līdz,
ja lēmuši jūs cīņā iet.
Tik kādu brīdi pagaidiet,
drīz turpu aizvedīšu jūs,
kur visiem daudz ko darīt būs."
Uz krievu zemi sūtīja
nu sūtņus viņš pēc palīga,
un prāvā pulkā igauņi
šurp nāca itin nadzīgi;
leti, līvi līdzi gāja,
mājās palikt nedomāja.
Par to bij krustnešiem nu prieks,
jo vīrs neviens tiem nebij lieks.
Tie prāvā bara priekšā stāja
un nu uz leišu zemi jāja,
jo svēta bija viņu lieta.
Tie ceļā daudzas likstas cieta,
līdz Leišzemē tad nonāca.
Tie dedzināja, laupīja
ar saviem pulkiem svētlaimīgi.
Tie visu zemi pamatīgi,
kur vien tie gāja, nopostīja.
Caur Sauli (Soule) jāatgriežas bija
pa brikšņiem tiem un tīreli.
Ak vai, tie sev par nelaimi
šīs gaitas bija uzsākuši!
Pie kādas upes nonākuši,
tie pamanīja ienaidnieku.
Nu reti kurš vairs juta prieku,
kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.
Pie labākajiem jāja mestrs
un teica: "Kauja gaida mūs!
Ar godu cīnīties jums būs:
mēs pirmos zemē gāzīsim,
tad netraucēti varēsim
ar prieku mājup atgriezties." -
"Mēs negribam šeit cīnīties,"
tā varoņi šie teica tam.
"Ja savus zirgus zaudējam,
tad kājniekos mums jāpaliek." -
"Vai gribat, lai jums ņemtas tiek
ar zirgiem arī jūsu galvas?
Lai mūsu pulki put kā spalvas?"
Šie mestra vārdi piepildījās.
Tiem apkārt ātri salasījās
pulks pagānu, un otrā rītā
nu sākās cīņa negaidītā
ar pagāniem, vai tīk vai ne.
Tos nesargāja purvaine,
tur tos kā sievas apkāva.
Man žēl ir daža varoņa,
ko neaizsargātu tur sita.
Daudz citu izmisumā krita
un mājup muka, ko vien spēja.
Zemgaļi nu nekavēja
bez žēlastības apsist tos,
gan nabagos, gan bagātos.
Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs
gan pretojās vēl itin jestrs,
līdz viņiem zirgus nomaitāja.
Tad kājās viņi cīņā gāja
un dažu vīru nogāza,
līdz beidzot viņus pieveica.
Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja
un savus brāļus mierināja.
Četrdesmit astoņi
bojā gāja varoņi.
Tos leiši apkārt gaiņāja,
līdz virsū kokus uzgāza.
Dievs, pieņem viņu dvēseles!
Tie aizgāja no pasaules
ar godu nāvē un tiem līdz
daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz
to dvēselēm no posta celties
un viņa žēlastību smelties!
Tāds mestram Folkvīnam bij gals.
Nu apklususi viņa balss.
Deviņpadsmit gadu mestrs
sabija viņš itin jestrs.
Viņš valdīja ar uzcītību,
un rādījis bij žēlastību
tam dievs, ko slavēt nenostāšu.
Es nu vairāk nerunāšu
par šo lielo nelaimi,
par ko visi kristieši
Līvzemē tur noskuma.
Tad brāļi sūtņus sūtīja
pie kāda vīra prātīga,
kam Zalcā bija mājvieta;
tas Vācu ordeņmestrs bija.
Kad viņam vēsti nolasīja,
viņš sūtņus mierināja tā:
"Šī nelaime mums zemībā
tā kunga dēļ ir jāpanes.
Šais dienās sūtīšu jums es
tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,
lai pilnā skaitā būtu jūs."
Viņš kapitulu sasauca
tūdaļ aiz šā vien iemesla.
Tur, kur tā kunga kronis mirdz,
viņš lūdza komturus no sirds,
lai viņi vīrus kopā sauc,
lai to, kas ticis gāzts un grauts,
tie palīdz atkal augšā celt.
"Mums kopībā būs spēkus smelt,"
viņš teica, "lai tad palīdzam
mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:
mums dārgas lietas garīgās.
Mums visiem arī jāraugās,
lai brāļus pašus labākos
mēs sūtītu tiem palīgos."
Tad mestru viņi izraudzīja,
uz Līvzemi to nosūtīja,
sēt tikumus tas trauktin traucās
un vārdā Hermans Balke saucās.
Vēl izmeklēja krietnus brāļus,
kam prieks bij doties ceļus tāļus:
piecdesmit četrus varoņus.
Drēbes, staltus rumakus
tiem līdzi deva bagātīgi.
Tie ceļā devās godcienīgi
un Līvzemē tad nonāca
bez kauna un bez negoda.
Tur viņus uzņēma pa godam.
Lai dievam pateicību dodam:
par tiem bij zemei lieli prieki.
Tūdaļ dieva bruņinieki
savas zīmes nolika
un melnu krustu saņēma
No Vācu ordeņa kā nākas,
lai (Līv)zemē atkal prieki sākas.
Nu mestrs priecājās un brāļi,
kas šurpu braukuši tik tāļi.
Mests Balke domāja,
kā tā lieta darāma,
lai ļaudīm iepatikt viņš spētu
un debess algu nezaudētu,
kaut kādu vainu pieļaudams.
To prātā bieži apsvērdams,
viņš turējās pie tikumiem
un uzvedības likumiem.
Par to, kas zemē notika,
it visu viņam ziņoja.
Pār Viruzemi, Rēveli
jau labu laiku cītīgi
līdz šim bij brāļi valdījuši,
par kuriem esam lasījuši,
ka zīmes viņi nolikuši
un krustu atkal pieņēmuši.
Par zobenbrāļiem viņi saucās
un pilis, zemes postīt traucās,
pagāniem tās atņemdami
un daudz mantas iegūdami.
Nu Vācu ordenim tās tika,
kā visai zemei labpatika.
Nu metrs bija dzirdējis,
ar Rēveli kā sanācis:
To prasot ķēniņš Valdemārs,
pēc viņas tīkojot tas kārs.
Tad mestrs sūtņus sūtīja,
kas pāvestam to ziņoja.
Tos pāvests laipni uzklausīja
un tad kā sūtni nosūtīja
kādu gudru legātu
kas deva šādu padomu:
lai Harju, tāpat Rēveli
un Viruzemi vēlīgi
tie atdod dāņu ķēniņam.
Tad brāļiem piešķirt nāktos tam
to zemi, ko par Jervu sauc,
to brāļiem paturēt lai ļauts
nu īpašumā mūžīgi.
Šo pašu balvu devīgi
tiem Valdemārs ar atvēlēja,
to dieva vārdā apzvērēja. |
Ir ko teikt par šo rakstu? (1)
