Raksti > Personības | |||||||||
Auseklis Miķelis Krogzemis (1850–1879) latviešu dzejnieks | |||||||||
14.12.2005 | |||||||||
Auseklis ir izcils tautas romantisma pārstāvis, tautiskās atmodas laikmeta spilgtākais darbinieks. Viņa literārais mantojums ieņem redzamu vietu latviešu kultūras krātuvē. Izmantojot vēstures un mitoloģijas tematiku, latviešu folkloru un dabas tēlojumus dzejā (arī satīriskā) un prozas darbos viņš dzēlīgi kritizēja vācu muižniecību un mācītājus, cēla godā latviešu tautas senatni, modināja tautas pašapziņu. Tāpat Auseklis rakstīja par literatūras un valodas jautājumiem, par tautas izglītību. | |||||||||
Miķelis Krogzemis dzimis 1850.gada 18.septembrī nomas saimnieka ģimenē Valmieras apriņķa Ungurpils “Sīpolos” (netālu no Alojas). Mācījās Alojas, tad Dikļu un Ērgļu draudzes skolās, pēc tam J.Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā, kur iepazinās un iemīlēja vācu dzeju. Jau studiju gados viņš sāka atdzejot F.Šillera, J.V.Gētes un H.Heines darbus. J.Cimzes ierosināts, Auseklis vāca folkloru un uzrakstīja pirmos oriģināldzejoļus. Par spīti seminārā valdošajam vāciskajam garam, dzejnieks kļuva par dedzīgu jaunlatvieti un tautas pašapziņas modinātāju. Auseklis sadraudzējās ar mūziķiem brāļiem Jurjāniem, lasīja Rietumeiropas apgaismotāju un materiālistu darbus (Ž.Ž.Ruso, L.Feierbahu), kļuva par baznīcas noliedzēju un cīnītāju par latviešu tautas nacionālo kultūru. Periodikā sāka parādīties Ausekļa dzejoļi, asas satīras par bizmaņiem un mācītājiem, kas viņam sagādāja dumpīga dzejnieka slavu, izraisīja nesaprašanos ar vietējiem mācītājiem, kuru pārraudzībā atradās Vidzemes skolas. Tādēļ viņam nācās bieži mainīt darba vietas – vispirms dažus mēnešus viņš strādāja skolā Jaunpiebalgā, tad Cēsīs, divus gadus Lielvārdē (1872–1874), pēc tam vairākās skolās Rīgā. Viņš vērsās pret pārvācošanas politiku skolās un aicināja Latvijas skolās mācīt latviešu valodu. Par šo tematiku viņš uzrakstīja satīrisku dzeju Vēstule iz Cēsīm. 19.gs. 70.gados Auseklis kļuva par izcilāko tautiskā romantisma pārstāvi latviešu literatūrā. 1873.gadā viņš izdeva pirmo krājumu, kas saucās vienkārši – Dzejas. 1873.gadā arī Auseklis uzrakstīja slaveno Gaismas pili, kurai 1899.gadā J.Vītols sacerēja mūziku. Nedabūjis darbu Latvijā, 1874.gadā Auseklis aizbrauca uz Pēterburgu, kur strādāja par skolotāju privātģimnāzijā. Pēterburgā viņš sarakstīja dzeju krājumu Ozolu vaiņagi (1875) un sastādīja Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendāru 1879.gadam, kas tiek uzskatīts par moderno kalendāru izdošanas sākumu (tur ievietoti arī aptuveni 300 latvisku personvārdu darinājumi). Ausekļa satīriskā dzeja tika publicēta Pēterburgas literārās biedrības “Burtnieks” izdevumos, viņš piedalījās satīriska almanaha “Dunduri” izdošanā. Pēterburgā dzejnieks saslima ar tīfu un slimnīcā nomira 1879.gada 6.februārī 29 gadu vecumā. Apglabāts viņš Alojas kapos. Alojas vidusskola nosaukta Ausekļa vārdā, bet “Sīpolos” dzejniekam iekārtots muzejs. BIBLIOGRĀFIJA: Dzejas no Ausekļa (1873) Dzejoļos atainotas tautas cīņas, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums. Krājums nāca klajā uz Pirmajiem Vispārīgajiem dziesmu svētkiem, kuros Auseklis piedalījās Lielvārdes kora sastāvā.
DZEJA: Gaismas pils Kurzemīte, Dievzemīte, Tie līgoja vecos laikos Zelta stabiem, zītar jumtu, Asiņainas dienas ausa Ātri grima, ātri zuda Sirmajami ozolami Ja kas vārdu uzminētu, Tautas dēli uzminēja Beveriņas dziedonis. Beveriņas staltā pilī Igaunīši, bālenīši, Kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos! Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem, Augstu, augstu vaļa logā – valā logā Sirmiem matiem. baltu bārzdu - baltu bārzdu, Strinkšķēja kokles, dziedāja vecais, Nu vairs nerūca kara bungas, Dziesmu vairogs atsita bultas, |