Raksti > Personības

Auseklis Miķelis Krogzemis (1850–1879) latviešu dzejnieks

14.12.2005
Auseklis ir izcils tautas romantisma pārstāvis, tautiskās atmodas laikmeta spilgtākais darbinieks. Viņa literārais mantojums ieņem redzamu vietu latviešu kultūras krātuvē. Izmantojot vēstures un mitoloģijas tematiku, latviešu folkloru un dabas tēlojumus dzejā (arī satīriskā) un prozas darbos viņš dzēlīgi kritizēja vācu muižniecību un mācītājus, cēla godā latviešu tautas senatni, modināja tautas pašapziņu. Tāpat Auseklis rakstīja par literatūras un valodas jautājumiem, par tautas izglītību.
Auseklis
Saistītas apdzīvotās vietas
Aloja (Pilsēta)
Alojas lauku teritorija (Pagasts)

Miķelis Krogzemis dzimis 1850.gada 18.septembrī nomas saimnieka ģimenē Valmieras apriņķa Ungurpils “Sīpolos” (netālu no Alojas). Mācījās Alojas, tad Dikļu un Ērgļu draudzes skolās, pēc tam J.Cimzes vadītajā Valkas skolotāju seminārā, kur iepazinās un iemīlēja vācu dzeju. Jau studiju gados viņš sāka atdzejot F.Šillera, J.V.Gētes un H.Heines darbus. J.Cimzes ierosināts, Auseklis vāca folkloru un uzrakstīja pirmos oriģināldzejoļus. Par spīti seminārā valdošajam vāciskajam garam, dzejnieks kļuva par dedzīgu jaunlatvieti un tautas pašapziņas modinātāju. Auseklis sadraudzējās ar mūziķiem brāļiem Jurjāniem, lasīja Rietumeiropas apgaismotāju un materiālistu darbus (Ž.Ž.Ruso, L.Feierbahu), kļuva par baznīcas noliedzēju un cīnītāju par latviešu tautas nacionālo kultūru.

Periodikā sāka parādīties Ausekļa dzejoļi, asas satīras par bizmaņiem un mācītājiem, kas viņam sagādāja dumpīga dzejnieka slavu, izraisīja nesaprašanos ar vietējiem mācītājiem, kuru pārraudzībā atradās Vidzemes skolas. Tādēļ viņam nācās bieži mainīt darba vietas – vispirms dažus mēnešus viņš strādāja skolā Jaunpiebalgā, tad Cēsīs, divus gadus Lielvārdē (1872–1874), pēc tam vairākās skolās Rīgā. Viņš vērsās pret pārvācošanas politiku skolās un aicināja Latvijas skolās mācīt latviešu valodu. Par šo tematiku viņš uzrakstīja satīrisku dzeju Vēstule iz Cēsīm.

19.gs. 70.gados Auseklis kļuva par izcilāko tautiskā romantisma pārstāvi latviešu literatūrā. 1873.gadā viņš izdeva pirmo krājumu, kas saucās vienkārši – Dzejas. 1873.gadā arī Auseklis uzrakstīja slaveno Gaismas pili,  kurai 1899.gadā J.Vītols sacerēja mūziku.

Nedabūjis darbu Latvijā, 1874.gadā Auseklis aizbrauca uz Pēterburgu, kur strādāja par skolotāju privātģimnāzijā. Pēterburgā viņš sarakstīja dzeju krājumu Ozolu vaiņagi (1875) un sastādīja Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendāru 1879.gadam, kas tiek uzskatīts par moderno kalendāru izdošanas sākumu (tur ievietoti arī aptuveni 300 latvisku personvārdu darinājumi). Ausekļa satīriskā dzeja tika publicēta Pēterburgas literārās biedrības “Burtnieks” izdevumos, viņš piedalījās satīriska almanaha “Dunduri” izdošanā.

Pēterburgā dzejnieks saslima ar tīfu un slimnīcā nomira 1879.gada 6.februārī 29 gadu vecumā. Apglabāts viņš Alojas kapos. Alojas vidusskola nosaukta Ausekļa vārdā, bet “Sīpolos” dzejniekam iekārtots muzejs.

BIBLIOGRĀFIJA:

Dzejas no Ausekļa (1873) Dzejoļos atainotas tautas cīņas, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums. Krājums nāca klajā uz Pirmajiem Vispārīgajiem dziesmu svētkiem, kuros Auseklis piedalījās Lielvārdes kora sastāvā.

  • Ozolu vaiņagi (1875)
  • Dziesmu vītols (1877) Dzejas krājums sastādīts kopā ar Baumaņu Kārli Pēterburgā.
  • Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendārs 1879.gadam

DZEJA:

Gaismas pils

Kurzemīte, Dievzemīte,
Brīvas tautas auklētāj’.
Kur palika sirmi dievi?
Brīvie tautas dēliņi?

Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži,
Vidū gaiša tautas pils.

Zelta stabiem, zītar jumtu,
Sidrabotiem pamatiem.
To negāza gaisa vētras,
Kara viļņu bangojums.

Asiņainas dienas ausa
Tēvu zemes ielejā,
Vergu valgā tauta nāca,
Nāvē krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi,
Tautas gara greznumi.

Sirmajami ozolami
Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu
Dziļās siržu rētiņās.

Ja kas vārdu uzminētu,
Augšā celtos vecā pils!
Tālu laistu tautas slavu,
Gaismas starus margodam’.

Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētījumu:
Gaismu sauca, Gaisma ausa,
Augšām cēlās Gaismas pils!
                                    1873

Beveriņas dziedonis.

Beveriņas staltā pilī
Tāluvaldis valdīja.
Viņa slava tālu tālu
Visā zemē izpaudās.

Igaunīši, bālenīši,
Naidu cēla Latvijā:
Viņas pilij virsū mācās,
Skaudras bultas šaudīja.

Kara vētra, kara vētra pili gāzīs gruvekļos!
Ai, ai, aijajā! pili gāzīs gruvekļos!

Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem,
Ai, ai, aijajā! galvas skaldīs varoņiem!

Augstu, augstu vaļa logā – valā logā
Vaidalotis parādā – parādās.

Sirmiem matiem. baltu bārzdu - baltu bārzdu,
Vaidu kokle rociņās - rociņās:

Strinkšķēja kokles, dziedāja vecais,
Igauņiem vāles iz rokām šļuka.

Nu vairs nerūca kara bungas,
Nu vairs nekvieca somu dūkas.

Dziesmu vairogs atsita bultas,
Dziesmu skaņa pārņēma troksni,
Dziesmu vara aizdzina karu,
Tautu izglāba dziesmu gars!