logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Marts
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 286
Viesi - 286
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Ceļotāju stāsti

Gaujas krastu iekarotāji 3 - noslēgums

Autors: Māra Ašme
11.01.2006
Skatīts 7303 reizes
Doma, ka triloģija ir jānoslēdz vēl 2005. gadā, jau ilgi tirdīja manu prātu. Kaut kāds punkts taču jāpieliek, kaut gan labāk gribētos likt daudzpunktu... Izcīnu darbā brīvdienu, bet galvenā problēma šoreiz bija nevis kad, kā un ar ko, bet KUR!
Sagatavot izdrukai
Lībānu Jaunzemju šūnakmens krauja
Kazu ieleja, grava
Septiņavotu ūdenskritumi
Sikspārņu alas
Saistītas apdzīvotās vietas
Priekuļu (Pagasts)

Tā kā dienas tagad ir tik īsas un spožā saule, jau mēnesi kā nav redzēta, tad galvenais kritērijs maršruta izveidei bija attālums no vilciena jeb autobusa, jo trolejbusi vēl pa mežiem nekursē un ar taksi ar braukt kaut kā nav vēlēšanās! :) Tā kā mūsu pirmajā Gaujas krastu iekarotāju sērijā nepaspējām aiziet līdz Lībānu – Jaunzemu šūnakmens kraujai un Kazu gravai, tad secinām, ka mūsu (manas un mana uzticamā fotogrāfa) kājas tipinās uz to pusi. Tā kā krauja atrodas diezgan patālu no Gaujas, tad drīzāk stāstu vajadzēja saukt Kaļķakmens grauzēji, nevis Gaujas krastu iekarotāji. :)

Iepriekšējā vakara laika ziņas mani absolūti neiepriecina, jo – 15C grādu salā vazāties pa krūmiem nav nekāds gudrais prāta darbs! It kā jau normāla Latvijas ziemas temperatūra, bet nez kāpēc aizdomājos par to, kur es atrodos – vai Latvijā, vai tālajos Krievijas ZA pie čukčām, kur ir ļoooti aukkksti! No rīta, palūkojoties pa logu, manas acis ilgi meklē termometra brīnumsarkano stabiņu, acis apstājas pie norādes –10C. Tātad nākas vien izšķirties par to, cik tad tos džemperus īsti vilkt – 4 vai 5? Metode – plānākus, bet vairāk, nevis biezus un maz, attaisnoja savas cerības! Latvijas sabiedriskais transports māk krist galējībās!!! Vilcienos vai nu nekurina, vai kurina tā, ka maz neliksies! Mums šoreiz trāpījās tas retais, otrais variants, jo vilciena vagons vairāk līdzinājās pirtij nevis ierastajai, ledainajai lūžņu kaudzei. Lieli piebilst, ka tādā siltumā, 6 no rīta aizmigt ir vieglāk par vieglu. Galva neizturami klanās miega iespaidā, atstutēju savu pauri pret logu, bet pēc stundas jūtu, ka man pierē gandrīz vai bedre radusies no tās metāla apmales ap logu, nāksies vien turpināt klanīt to galvu. :)

“Nākamā stacija Jāņamuiža”, saka čerkstoša balss un transa - pusmiega stāvoklī mēs izveļamies no siltā vilciena vagona. Ledusaukstais gaiss liek acīm asarot... “Njāa, nav te tev nekāds maijmēness, kad šortos apkārt skraidīt”, es nodomāju. Šūnakmens krauju būtībā ir elementāri atrast – ej tik pa sliedēm līdz taciņai pa kreisi un laid tik zemē! Man pilnīgi tā dīvaini paliek, jo taciņu atradām bez grūtībām, bet tas nekas, nekas, jo topogrāfiskais idiotisms liks vēl par sevi manīt nedaudz vēlāk. :) Galvenais iemesls, kādēļ devāmies uz šo krauju, bija cerība redzēt sasalušu Septiņavotu ūdenskritumu, bet .....ehhhh, nenoveicās! Bet vienalga skaisti – siltā (cik nu viņš tur silts..) ūdens tvaiki un apledojošie akmeņi, rada efektīgu skatu. Ūdenskritumu vislabāk ir apmeklēt vai nu pavasarī, kad ūdens daudzums šeit ir stipri palielinājies, vai arī dziļā ziemas salā, kad kādas divas nedēļas ir pieturējies vismaz -15C sals. Tātad, iemesls te vēlreiz atgriezties! :) Noteikti neieteiktu kāpelēt pa šūnakmeņiem, jo tie ir ļoti trausli un, šajā gada laikā arī apledojuši, tā kā neesi muļķis, un saglabā dabu arī citiem!

Kā rakstītajos avotos bij rakstīts, tad pa avotu uz priekšu jābūt Kazu gravai ar Sikspārņu alām, nu tātad, kādi tur vēl var būt jautājumi – tik uz priekšu! Aiz Septiņavotu ūdenskrituma ir vēl pāris smuki, bet pavisam nelieli ūdenskritumiņi. Ir vērts arī tos apskatīt! Ledus un ūdens, tur uzveidojuši visneiedomājamākās formas, ļauj vaļu fantāzijai un tu redzēsi “zilus brīnumus”! :) Kā stāv rakstīts, tad tās Sikspārņu alas esot pie augstsprieguma līnijas. Nu, ir! Vieni vadi, otri vadi, trešie vadi – a, kur alas!? Alas pazudušas! Izbrienam no dziļiem krūmiem klajā laukā, bet ko mēs redzam! Paliels stirnu bars ganās meža malā, mūs pamanot, nozib tik vien kā to baltie, hmmm, kā tā korektāk izteikties, nu labi, teikšu, pakaļgali! :) Arī vēlāk lapsa kūmiņš pa lauku noskrien, kuplā, rudā aste vien nozib. O! Redz, kur beidzot ir īstie vadi! Ejam tik pa izcirsto eju zem vadiem, pāri klajiem labības laukiem, bet nu, mēs jau gluži tā brutāli nemaucām šķērsām pāri laukiem, mēs tā korekti, pa maliņu, pa maliņu!

Atklāti sakot, tas, ko ieraudzīju, mani stipri pārsteidza, jo Kazu gravu nebiju iedomājusies TIK iespaidīgu! Vienkāršiem vārdiem sakot – pamatīga bedre! Bālā ziemas saule, tomēr kautri parāda savu vaigu un aplaimo mūs ar zilām debesīm un pāris saules stariem. Skats ir vienkārši.....to pat grūti raksturot. Apsnigušas egles, saulē mirdzošas, no zariem notrauktas sniegpārsliņas, nu vienkārši skaisti! Tā kā alas ir gravas pretējā malā, tad brienam tik lejā un, rāpjamies augšā pretējā pusē! Lieki piebilst, ka gravas malas ir “smagi” aizaugušas. Krizdami, klupdami, vairāk pārvietojoties uz rokām un kājām nekā vienīgi kājām, uzklumpačojam gravas augšmalā. Starpcitu, gravas nogāzē arīdzan ir neliels strautiņš, ar iespaidīgu kritumu. Tātad, atgriežamies pie alām, uz kuru pusi tās ir? Saka, ka esot pie augstsprieguma līnijas staba, tātad virzāmies tajā virzienā un, tavu brīnumu, atradām ar! Pirmā, ko pamanām, ir Lielā sikspārņu ala. Diezgan interesants objekts, bet esi uzmanīgs, labāk nelien iekšā, ja nevēlies sev kādu akmens blāķi uz galvas! Patērētas tiek barības vielas un nu jau padzisusī tēja, un ceļš tiek turpināts uz Mazo sikspārņu alu. Tā ir pavisam neliela sprauga klintī, pareizāk būtu teikt, bedre, kurā noteikti nevajag līst iekšā, ja vien tu neesi izcils speleologs! Kāre paskatīties dziļāk ir milzīga, bet labāk nevajag!

Nu jau atsalšanas stadijā esošām kājām un rokām, lieki piebilst, ka deguni un vaigi mums sen jau ir tik sarkani kā dzērvenes, slidināmies lejup pa gravu. Mans uzticamais fotogrāfs izdomā vienreizēju veidu kā tikt lejā no gravas virsotnes, es no smiekliem gandrīz vai pa sniegu vārtījos! :) To grūti aprakstīt, tas bija jāredz! Viena kāja kā slēpe, otra kā stūre un tādā veidā tiek taranēti neskaitāmi koki! :) Tā kā aukstums tomēr paņem savu daļu enerģijas, tad uzrāpties atpakaļ gravas pretējā nogāzē nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Izmisīgiem soļiem pret sauli, tiekam no tās bedres ārā. Ehhhh, tie pūliņi bija tā vērti! Aizceļo pats uz turieni, tad redzēsi! :)

Meklēdami pieturu, aizklīstam līdz pat Cēsīm. Tā kā Cēsis nu nekādi nebij šoreiz ieplānots apmeklēt, tad nojēgas par to, kur ir autoosta, nav nekādas. Bet tomēr atrodam, sekojot tam, no kurienes nāk vislielākā autobusu plūsma! :) Autoostā man izvēršas diezgan interesanta diskusija ar kasieri, kuru atceroties man joprojām nāk smiekli! Paskatos savā rokas pulkstenī 14.30, tātad 5 minūtes līdz busam.

- Prasu kasierei: “14.35. līdz Rīgai”

- Kasiere: “Bet Jūs paskatieties cik ir pulkstenis?!”, un es tā naivi pablenžu viņai pār plecu, uz sienas esošo pulksteni, kas rāda – 14.45. Njāaa, pat mans pulkstenis no aukstuma negrib lāga strādāt!

- Es: “Atvainojos, tad lūdzu uz nākošo autobusu līdz Rīgai”.

- Kasiere: “Brum, brum, brum”- tas bija viss, ko spēju sadzirdēt no viņas aiz tās stikla sienas. Tikai nepadomājiet, ka man ar dzirdi slikti, ausis jau vēl nebija aizsalušas!

- Es: “Es atvainojos, bet es ne vella nesapratu, ko Jūs man tikko teicāt”, Laila man aiz muguras jau gandrīz vai pa grīdu vārtās no smiekliem!

- Kasiere: ”Nākamais ir 15.10., caurbraucot, biļetes jāpērk autobusā!”

Tāda nedaudz dīvaina diskusija.... :) No Rūjienas nākošais autobuss kaut kā neiepriecina, jo iekšā tajā ir kā īstā ledusskapī! Pēdējās maņas no kāju pirkstiem un rokām ir neglābjami zudušas! Notiesātas tiek arīdzan fotogrāfa piedāvātās konfektes, kuras pirmīt uzskatīju par negaršīgām, bet tagad man tās likās kā pasaules gardums. Mana ceļabiedre no somas izvelk ūdens pudeli, bet še tev – tur ir divi vienā! Pudelē peld ūdens – cietā agregātstāvoklī! Iespaids tāds, it kā atrastos eskimosu iglu nevis autobusā!

Ieteikt varu tikai vienu – nesēdi mājās, dodies dabā arī ziemā! Neizmanto satelītkartes, ja gribi brist pa krūmiem, noderēs ģenštāba topenes, patreiz tas ir labākais variants. Satelītkartes drīzāk būtu jāaizliedz lietot tālāk par mājas pagalmu! Tikai esi uzmanīgs, jo šis pārgājiens man diemžēl ir beidzies ar sāpošu kaklu un +39C temperatūru. Bet, ne mirkli nenožēloju to, ko izdarīju, jo viss ko darīju, bija tā vērts! Pēc šiem trijiem gājieniem nākas secināt, ka Latvija ir viena no visskaistākajām zemēm! Citur ir skaisti, bet pašmāju zili zaļās lauku āres un sniegotie pakalni vienmēr būs visskaistākie!!!

Lai piedzīvojumiem bagāts Jaunais gads! :)

 

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2024 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100