Ar vienu no Gunas iecienītajām pastaigu takām iepazīstināsim arī šā pielikuma lasītājus. Tas būs pārgājiens, kas ir interesants jebkurā gadalaikā, bet jo īpaši svētīgi to izstaigāt pavasarī, rudenī vai ziemā. Jo tieši tad nāk atskārsme, ka jūrmala nav tikai un vienīgi tāpēc, lai būtu kur vasarā sauļoties.
Pārgājiens, ko piedāvā Guna Grimsta, ilgst apmēram trīs stundas, ja neesat iecerējis to norikšot, bet lēnā garā izbaudīt visus dabas jaukumus. Attālums, kas būs jānosoļo kājām, ir apmēram pieci kilometri. Lai sasniegtu maršruta sākumpunktu, jāiekāpj kādā transporta līdzeklī, kas kursē maršrutā Liepāja - Ventspils, un jāizkāpj Strantē. Ja šo pieturu nogulēsiet, tad aizbrauksiet līdz Ulmalei, un gājiens iznāks krietni garāks. Taču pieņemsim, ka esat izkāpuši pareizajā vietā.
Mežonīgi, bet skaisti
Gar Strantes muižu jādodas jūras virzienā, tur, kur dabā neredzama stiepjas Strantes-Ulmales ģeomorfoloģiskā lieguma robeža. Nonākot iīdz jūras krastam, skatam pavērsies savdabīga ainava - slīpa, pret jūru vērsta pļava, patlaban vietām sniegota. Šis slīpums radies pērn, nobrūkot pamatīgai stavkrasta daļai pēc tam, kad jūra no apakšas to bija izgrauzusi.
Ja pārgājienā dosities tagad, nevis vasarā, varat cerēt, ka būsiet vienīgais ceļinieks. Pirms gadiem četriem, kad Pāvilostas Kāpu aizsardzības komisija veica tūristu aptauju, vācu tūristi bijuši sajūsmā par to, ka "piecus kilometrus nav neviena cilvēka". Sie jaukie laiki diemžēl pagājuši, tāpēc arī Guna braucienus ar riteni vasarā gar jūras malu aizstājusi pret iešanu kājām ziemas skarbajos vējos un salā.
Nonākot jūras malā, varat izpriecāties par čemurainajām izgāzto koku saknēm, zem kurām nereti var samanīt pat ķieģeļus no kāda sen sabrukuša nama, un stāv-krastā atsegtajiem zilā māla slāņiem, kas vīd starp sniega un smilšu strēlēm. Ja būs snidzis, pēc tam kusis un tad salis, iespējams, redzēsiet arī visdažādākās lāsteku mežģīnes. Pametiet skatu tālumā uz sava pārgājiena galapunktu Pāvilostu. Skaidrā laikā būs labi redzams Pāvilostas vecais mols. Turp arī ved jūsu ceļš turpmāko pāris stundu garumā. Pēc apmēram pusstundas gājiena nonāksiet līdz neuzkrītošām, graviņā ieslēptām trepītēm (tieši tāpēc pret tām neiebilst pat zaļie!), kas uzvedīs atpakaļ stāv-krastā ar privāto telšu laukumu un ugunskura vietu. Ja pakāpieni nav apledojuši, kāpiet droši - skats būs tā vērts. Kā teica Jānis no Rīgas Doma kora skolas: "Vai tiešām tik ; skaisti var būt Latvijā!" Nākamās - smagnējas baļķu redeIes - gan liks aizdomāties, ka arī stāvkrastu var padarīt neglītu. Šajā vietā labāk skatīties uz jūru un izlikties neredzam kreisajā pusē izbojāto dabas skatu.
Turpinot ceļu gar piekrasti, pamanīsiet, ka pretī panāk Zaļkalnu mežs. Šeit stāvkrasts kļūst lēzenāks, parādās vairāk kritušu koku, pavīd zilais māls, un no augšas lāso mazas tērcītes. Ziemā tās sasalst, bet vasarā aizstiepjas līdz pat jūrai. Ja izdodas šo skatu ieraudzīt saules gaismā, kad viss zvīļo un laistās, uzskatiet, ka savā īpašumā esat ieguvis vienu no burvīgākajiem piekrastes skatiem. Nonākot pie nākamajiem pakāpieniem (zaļie teiktu - civilizācijas robs ainavā), uzkāpiet augšā, lai aplūkotu vēstures viltojumu - it kā autentisko Kurzemes sētu, pirmo nelikumīgo būvi šajā piekrastē. Tālāk varat izvēlēties - iet pa jūras krastu vai pakāpties augstāk un aplūkot Pāvilostas pelēko kāpu. Ja pamanīsiet bēšus koka stabiņus, tie jus aizvedīs pie lietuviešu ieģionāru - robežsargu kapavietas. Otrā pasaules kara laikā viņi palīdzēja latviešu bēgļiem, par ko tika nošauti. Šiem puišiem nācās pašiem sev izrakt kapu, un palikt te uz mūžīgiem laikiem. Pāvilostnieki joprojām kopj Šo varoņu atdusas vietu. Par to liecina pēdas sniegā un Ziemassvētku vainadziņi.
Saudzējams dabas brīnums
Pelēkās kāpas Eiropā ir īpaši aizsargājamas, jo tās kļuvušas par retumu. Latvijā tās parasti ir ap 10 metrus platas, bet Pāvilostas pelēkā kāpa ir 812 m plata un ap pusotru kilometru gara, turklāt tā ir vislabāk saglabājusies! Kāpa aizņem ap 60 ha lielu teritoriju Sakas pagastā un Pāvilostas pilsētā. Tajā atrasti divi Eiropā īpaši aizsargajami biotopu jeb augu sabiedrību veidi, tostarp arī vairākas Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītas unikālas sēņu, ķērpju un dažādu citu augu sugas. Gan sēņu pētnieks Edgars Vimba, gan Latvijas galvenais ķērpju pārzinātājs Alfons Piterāns, gan dabas aizsardzības speciāliste Vija Buša atzinuši, ka Pāvilostas pelēkā kāpa ir īsts dabas brīnums. Tikai šo brīnumu jāprot saskatīt. Divas Rīgas Doma kora skolas audzēknes savos iespaidos par Pāvilostā piedzīvoto dalījušās ar inter-neta starpniecību. Austra raksta tā: "Nonācām pie pelēkās kāpas. Tā bija patiešām ļoti, ļoti skaista. Pilna ķērpī-šiem, priedēm un sēnēm, kā arī dažādiem citiem brīnumiem, kādus Rīgas bērni katru dienu nedabū redzēt." Savukārt Ilona pat atzīst, ka "ir grūti ko tādu aprakstīt". Tomēr viņa raksta: "Staigājot pa kāpām, atnāca tā bēdīgā un skarbā realitātes apzina - ļautiņi taču nav normāli! Kā var gribēt izpostīt tādu neatkārtojamību? Kā var diendienā "mahinēt" uz citu cilvēku rēķina, lai tikai pašam būtu kāds ekskluzīvs "ūkis" pašā jūras krastā? Kā var nežēlīgi sabradāt kaut mazāko šīs dabas dzīvībinu?!" Tā, lūk, domā Rīgas meitenes. Ja jums līdzi būs gudrs gids, tad uzzināsiet, ka nevajag izspārdīt vecu celmu un līdzi nest kritušu zaru, jo tās ir veselas dzīvās dabas mikropasaulītes.
Nez kā gadījies, ka unikālais dabas veidojums līdz šim nav iekļauts aizsargājamo teritoriju sarakstā. Līdz ar to Pāvilostas pelēkā kāpa patlaban ir absolūti neaizsargāta, taču ilgi tas tā nepaliks. Eiropas komisija, kas uzrauga šādu retu vietu aizsardzību, pagājušā mēnesī nepārprotami likusi saprast, ka pelēko kāpu |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
