Skrīveru Novads

Tagadējo Skrīveru un Aizkraukles pagastu teritoriju ap 1.gadu tūkstoti apdzīvoja Daugavas lībieši un arī latgaļi, par to liecina arheoloģiskie izrakumi pie Lejasžāgaru kapu laukā (veikti septiņdesmitajos gados arheologa V. Urtāna un L. Vankinas vadībā). Izrakumi ļauj secināt, ka iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, zveju un medībām, kā arī tirgojušies, jo garām pa Daugavu veda tirdzniecības ceļš „no varjagiem uz grieķiem”.

Ģints iekārtai sairstot, sāka veidoties valstiski veidojumi – pilsnovadi. Pagasta teritorijā esošais Aizkraukles pilskalns celts Daugavas krastā un bija apbūvētas  ar koka nocietinājumiem – palisādēm. Tirdzniecības ceļš pa Daugavu Aizkraukli saistīja gan ar Vitebsku un Polocku, gan ar Skandināviju un pat Romu.

13. gadsimtā Latvijas teritorijā ieradās vācu tirgotāji, bet drīz vien kristīgās ticības ieviešanas vārdā gadsimta laikā tika iekarota visa Latvija. Aizkraukles pili ieņēma un nopostīja 1205. gadā, un šis novads pēc tā laika (1207.) tritoriālā sadalījuma nonāca Livonijas ordeņa pakļautībā. Vācu krustneši uzcēla savu mūra pili Daugavas krastā pie Kariekstes upītes. Livonijas ordenis šeit valdīja līdz 16.gadsimtam.

Tad daļa tagadējās Skrīveru teritorijas ietilpa Kurzemes hercogistē, un hercogs Ketlers šo Vidzemes muižu uzdāvināja kādam Stefanam Rēmeram. Šeit meklējama sakne muižas vāciskajam nosaukumam Römershof – Rēmera muiža. Savukārt Rēmers saradojās ar Kokneses muižas rakstvedi Nīmeijeru, kurš kļuva par tās mantotāju. Nīmeijera bijušā amata nosaukums zviedru valodā – skrivari – tad arī devis Skrīveru pagastam un muižai to tagadējo nosaukumu. Līdz pat Latvijas republikas izveidošanai 20.gs. sākumā novadam pastāvēja divi nosaukumi -  Römershof jeb Rīmaņu muiža un Skrīveri.

16. – 17.gadsimtos Krievijas – Polijas un Polijas – Zviedrijas karu laikā Skrīveru muiža pabija gan poļu, gan zviedru valdījumā. Kari un mēris darīja savu – tā Skrīveru muiža pēc mēra epidēmijas bija palikušas tikai divas apdzīvotas sētas.

Ziemeļu kara (1700. – 1721.) rezultātā Vidzeme nonāca Krievijas valdījumā, mainījās muižas īpašnieki, līdz 18. gadsimta beigās dažādas mantošanas lietas un mantinieku nesaimnieciskums Skrīveru muižu bija novedis līdz izputēšanai. 1874. to  iegādājās no Igaunijas atbraukušais Augusts fon Siverss.

Uz to brīdi gar Daugavu vedošā lielceļa malā pie zirgu pasta stacijas bija jau izveidojies neliels pagasta centrs ar skolu un pagastmāju. Savukārt Rīgas – Orlas dzelzceļa būves sākums (1861.) pavēra jaunas iespējas gan muižas, gan zemnieku ražojumu transportam.

Sākot ar 1882. gadu fon Siverss sāka iznomāt zemi uz 99 gadiem. Šo gadu tad arī var uzskatīt par Skrīveru stacijas ciema dibināšanas gadu. Ciemats auga ātri, tajā galvenokārt strādāja  un dzīvoja amatnieki un tirgotāji.

Skrīverus smagi skāra 1905. gada notikumi un tiem sekojošās represijas, taču vēl vairāk tos ietekmēja Pirmais pasaules karš. Pagasta teritorijā uz vairākiem gadiem nostiprinājās krievu armija – te risinājās ilgstošs pozīciju karš, kura rezultātā neskartas bija palikušas tikai dažas mājas, bet lielākā daļa iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās.

Pēc Pirmā pasaules kara, sākoties neatkarīgās Latvijas 1920. gada zemes reformai, Skrīveru muižas zemi kopā ar Salapu,  Vinterfeldes un Palatu pusmuižām (kopā 1071 ha) sadalīja 165 zemnieku jaunsaimniecībās, bet 182 ha lielo platību ap staciju sadalīja 302 sīksaimniecībās, kas izveidoja Skrīveru biezi apdzīvoto vietu jeb miestu. Tā iedzīvotāji, kopjot savu pūrvietu, nodarbojās ar amatniecību, tirdzniecību un gadījuma darbiem. Bija arī rūpniecības uzņēmumi: P. Zaula dzirnavas un vilnas pārstrādes uzņēmums, J. Zaula spirta brūzis. Trīsdesmitajos gados Rīgas lieltirgotājs Fogelis „Veckrieviņos” iekārtoja lielu dārzniecību. Darbojās arī citi nelieli uzņēmumi, piemēram, A. Aspera pastkaršu izgatavošanas uzņēmums. Pagastā darbojās piensaimnieku sabiedrība „Austrums”, 1937. gadā tika uzcelta jauna pasta un tiesas ēka (tagadējās vecās skolas korpusa vietā).

Skrīveros bija pulkveža Zemitāna 6 klašu pamatskola, divgadīgā lauksaimniecības skola, 6 klašu vācu pamatskola Vinterfeldē. 1927. gadā tika uzcelts  jauns tautas nams, pagastā bija 30 veikalu un 50 dažādu amatnieku.

Otrā pasaules kara laikā kaujas Skrīveru apkārtnē notika tikai dažas dienas, un 1944. gada 25. septembrī  vācu armija, uzspridzināja stacijas ēku, ūdenstorni, tiltu un izpostījuši dzelzceļa sliedes, Skrīverus atstāja.

Līdz 1947. gadam Skrīveri pēc administratīvi – teritoriālā dalījuma piederēja Rīgas rajonam, no 1947. gada – Ogres rajonam, bet 1967. gada – jaunizveidotajam Stučkas rajonam. Pašreizējās administratīvi – teritoriālās reformas kontekstā ievērības cienīgs ir līdz piecdesmitajiem gadiem pastāvējušais pagasta dalījums un pārvaldes struktūra: tad pastāvēja „jumta” padome – Skrīveru pagastam kopumā un tai pakļautās trīs ciema padomes: Kalnezers, Stirnu un Skrīveru.

Padomju varas gados Skrīveru vārdu atpazīstamu darīja te izvietotais Lauksaimniecības un Zemkopības institūts (tagadējais Skrīveru zinātnes centrs), Skrīveru izmēģināju saimniecība, Skrīveru pārtikas kombināts un Andreja Upīša vidusskola. Pagastā darbojās trīs bērnudārzi, trīs bibliotēkas, kultūras nams, patērētāju biedrība.

Pēc 2. Pasaules kara Skrīveru iedzīvotāju skaits ir gandrīz četrkāršojies, bet iedzīvotāju sastāvs, salīdzinot ar pirmskara periodu, ir radikāli izmainījies. Šādas izmaiņas ir veicinājuši šādi faktori:

• 1939. gadā uz Vāciju repatriējās Vinterfeldē (tagadējos Ziemlaukos) dzīvojošie baltvācieši;
• 1941. gadā vācu okupācijas laikā tiek iznīcināti visi pagastā palikušie ebreji;
• 1944. gadā daļa skrīveriešu dodas bēgļu gaitās un emigrācijā.
• 1941. un 1949. gados daļa skrīveriešu skar padomju laika represijas un izsūtīšana.
  

Pēc 1957. gada amnestijas un vēlākos gados Skrīveros ierodas daudz jaunu iedzīvotāju, kuri šeit ieguva apbūves gabalus un cēla mājas. Šādu ienākšanu veicināja apstāklis, ka Skrīveri bija Rīgai tuvākā apdzīvotā vieta aiz represētajām personām aizliegtās 70 kilometru zonas ap Rīgu.