Apes pilsēta izveidojusies uz muižas zemes, ko Livonijas ordeņa mestrs Zigfrīds Landers fon Španheims 1420. gadā izlēņoja G.G. Hopem (no viņa uzvārda cēlies muižas un miesta nosaukums - Ope). Šās dzimtas pārvaldījumā novads atradās ilgus gadus. 19. gs. 2. pusē uz muižas zemes veidojās Opes miests (miesta tiesības no 1921. g., 1925. g to pārdēvēja par Api). Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija amatniecība, tirdzniecība, sīkrūpniecība. Rosīgāka dzīve sākās no 1903.g., kad atklāja šaursliežu dzelzceļu Valka - Ape - Stukmaņi (Pļaviņas). Pirms 1. pasaules kara Ape bija novada tirdzniecības centrs.
Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919.g. 7. aprīlī notika Apes kauja - 1. Valmieras kājnieku pulka, igauņu un somu karavīru kauja ar lielinieku Sarkano armiju. Latvijas - Igaunijas vienošanās par pagaidu robežas nospraušanu (1920. g. 1.-3. jūlijā) nelabvēlīgi ietekmēja Apes saimniecisko attīstību, jo Ape zaudēja tos iedzīvotājus, kas palika aiz robežas. Jauno robežu nosprauda 2,5 km attālumā uz ziemeļiem no miesta. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Apē attīstījās sīkrūpniecības uzņēmumi - elektrostacija, kokzāģētava, divas kaļķu dedzinātavas. Notika nedēļas un gada tirgi.
1928. gada 11 februārī Ape ieguva pilsētas tiesības.
Apē 1935. gadā no 182 ēkām 40 bija mūra, 98 - koka, bet 44 ēkas bija jaukta materiāla, 166 vienstāva, 15 divstāvu, 1 trīsstāvu ēka. Pavisam kopā bija 353 dzīvokļi, no tiem lielākā daļa vienistabas (149) un divistabu (126) dzīvokļi. Ar elektrisko apgaismojumu bija 164 dzīvokļi. Mūsu dienās pilsētā nav lielu rūpniecības uzņēmumu, tāpēc tajā nav arī lielu rūpnieciska rakstura ēku. Vēl joprojām pilsētā dominē vienstāva ēku apbūve.
1950. - 1956.g. Ape bija rajona centrs. Padomju varas gados pilsētiņas pievārtē tika uzbūvēta Apes silikātu bloku fabrika, vēlāk - metālapstrādes cehs un r/a "Daiļrade" filiāle, arī dzirnavas, krejotava. Pašreizējās administratīvās robežās Apes pilsēta ar lauku teritoriju izveidota 1967. gadā.
