Balvi – neliela, savdabīgi skaista un zaļa pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos. Divu ezeru ielokā tā izvietojusies abpus Bolupītei, un, domājams, tieši Balvu ezers un Bolupe devuši pilsētai vārdu. Pastāv arī hipotēze par pilsētas nosaukuma izcelšanos no vārda “balva”. Balvu vārdu saista arī ar atdzimstošo auglības, mākoņu, lietus un pērkona dievību Baalu.
Senatnē šeit bijis mežains un purvains apvidus, kas ietilpis latgaļu apdzīvotajā Adzeles zemē. Vēstures avotos pirmoreiz minēti 1224.g.
18.gs.beigās Balvi jau bija ciems (sādža). Baznīcas tuvumā atradās krogs un sešas sētas. 19.gs. vidū Balviem bija piešķirtas tiesības noturēt četrus gadatirgus gadā, kas veicināja Balvu tālāku uzplaukumu. Šajā periodā Balvi piederēja baronam Tranzē, bet jau 1906.gadā Balvu ciemu kā piederīgu pareizticīgo un katoļu draudzei ar visiem 520 iedzīvotājiem atdalīja no muižas.
Latvijas Atbrīvošanas cīņās Balvi bija Latgales partizānu pulka šūpulis. Kad 1919.gada sākumā komunisti Gulbenes un Pļaviņu tribunālu pagrabos noslepkavoja 30 Balvu un tās apkārtnes iedzīvotājus, novadā nodibinājās partizānu pulciņi, kas vēlāk apvienojās un sargāja noteiktu fronti no Lubānas līdz pat Liepnai.
Pilsētas tiesības Balvi ieguva 1928.gadā. 1937.gadā Balvi bija latviskākā Latgales pilsēta - tur dzīvoja 72,4% latviešu.
