Cēsis

Vēstures avotos Cēsu nosaukums pirmo reizi minēts 1206. g. Latviešu Indriķa  Livonijas hronikā, bet pilsētas pimssākumi meklējami Riekstu kalnā, kur 11. - 13. gs. atradusies vendu koka pils. Vendu vārds devis pilsētai vācisko nosaukumu Wenden. Ap 1209. g. vācu bruņinieki sāka celt mūra pili, kas kļuva par zemju pārvaldes centru Livonijā. No 1239. līdz 1562. g. tajā atradās Livonijas ordeņa mestru rezidence. Vēstures dokumentos Cēsis kā pilsēta pirmo reizi minēta 1323.gadā. Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ 14.gs. beigās-15.gs. sākumā Cēsis ieņēma arvien nozīmīgāku vietu tirdzniecībā, kļūstot par Hanzas savienības locekli. Īpašu uzplaukumu pilsēta piedzīvoja 15.-116 gs., kad Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs paplašināja un nostiprināja pili, cenšoties izveidot Cēsis par ordeņvalsts galvaspilsētu. Cēsis ir viena no Latvijas pilsētām, kuru līdz pat 16.gs. vidum karos neizpostīja, taču Krievijas impērijas augstmaņu valdīšana 17.gs. begās-18.gs. sākumā, kā arī 1748.gada ugunsgrēks noveda Cēsis līdz pilnīgam panīkumam, no kura tās atspirga tikai pamazām. Ātrāka attīstība sākās līz ar Cēsu - Drabešū šosejas izbūvi 1868.gadā, kas savienoja Cēsis ar Rīgas - Pleskavas šoseju, kā arī Rīgas - Valkas dzelzceļa līnijas atklāšanu 1889.gadā.

Mūsdienās Cēsis tūristus piesaista ar savu viduslaiku apbūvi un tā laika izjūtām. Šī ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām, kurā no viduslaikiem saglabājies sākotnējais ielu tīkls, nocietinājumu mūra fragmenti, kā arī senākās mūra celtnes Ziemeļvidzemē - Livonijas ordeņa pils un Sv.Jāņa baznīca.