Daugavpils

 Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bija viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Tas pieminēts skandināviešu sāgās 5. gs., kad gotlandieši pa Daugavu devušies uz Krieviju un tālāk uz Grieķiju. Par Daugavpils novada seno apdzīvotību liecina 1. gs. pirms Kristus dzimšanas - 4. gs, pēc Kristus dzimšanas romiešu monētu atradumi Daugavas labajā krastā netālu no Daugavpils, kā arī 2. gs. romiešu monētu depozīts un dažādi arheoloģiskie atradumi Vecpilī (Naujenē).
    Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili - Dinaburgu. Pils komturijā ietilpa- Rēzeknes, Ludzas, Līksnas un Ilūkstes apgabali. Pie pils izveidojās apmetne, kas 13. un 14. gs. bija ievērojama tirdzniecības vieta. 15. gs. sākumā pili divreiz iekaroja lietuvieši, 1481.gadā pili izpostīja cara Ivana III karaspēks, tomēr tā vienmēr tika atjaunota. Livonijas karš iedragāja Livonijas ordeņa pozīcijas, un kopā ar daudzām citām pilīm 1559. gadā ordenis Dinaburgas cietoksni nodeva par ķīlu Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam Sigismundam II Augustam.
    1566. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru un ieguva savu ģerboni. 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks fo pilnīgi nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 km no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību.
    Krievijas cara karavīru būvētais cietoksnis Šuņupes krastā, tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību.
    Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru. Pilsētas koka namu vidū izauga koka baznīca un divstāvu klosteris. 1625. gadā (citos avotos 1930. gadā) jezuīti atvēra pirmo skolu Latgalē.
    Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas ekonomika, to pārvaldīja karaļa iecelts vecākais un četri padomnieki.
    1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas. Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebsku. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667.gadā, Dinaburga tika atdota Polijai un pārveidota par Latgales administratīvo centru un bīskapu rezidenci. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, te uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.
    1772. gadā, pēc Polijas pirmās sadalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu. No jezuītiem un pilsētas iedzīvotājiem atpirka zemi, un inženiera pulkveža J.Hekela vadibā uzsāka cietokšņa celtniecību. Līdz Napoleona iebrukumam bija izveidoti tikai pagaidu nocietinājumi: 1812. gadā, atvairījusi franču uzbrukumu, krievu armija cietoksni atstāja. Franču karaspēks nodedzināja koka apbūvi un nopostīja mūra fortifikācijas celtnes. Cietokšņa būvdarbi atsākās 1813. gadā. To iesvētīja 1833. gadā, bet būvdarbi turpinājās līdz pat 1878. gadam. Tas bija zaudējis stratēģisko nozīmi un turpmāk kalpoja par ieroču un pārtikas krājumu noliktavu un cietumu.
    Jezuīti atvēra pirmo skolu Latgalē. Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas.
    19. gs. 30. gados sāka veidoties Lielā priekšpilsēta - tagadējais pilsētas centrs. Arhitekts A.Štauberts, kas strādāja pie cietokšņa ansambļa apbūves, projektēja arī jaunās apriņķa pārvaldes administratīvās ēkas. 1841. gadā, lai pasargātu pilsētu no pavasara paliem, pēc inženiera Meļņikova projekta pabeidza 8 km gara aizsargdambja būvi.
    Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. Likumsakarīga bija lokomotīvju remonta darbnīcu atklāšana 1866.gadā. Gadsimtu mijā Vitebskas guberņā Dinaburga bija pirmā ekonomiski attīstītākā pilsēta. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja  par Dvinsku.
    Pilsētas ekonomisko attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Daļu no rūpniecības uzņēmumiem kopā ar strādniekiem evakuēja uz Krieviju. 1918. gada februārī vācu karaspēks ienāca Dvinskā, bet decembrī bez cīņām tā pārgāja lielinieku rokās. Poļu karaspēks kopā ar Latvijas armijas vienībām pilsētu atbrīvoja 1920. gada 3. janvārī.
    Pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Daugavpils. Pirmajos neatkarības gados saimnieciskā dzīve attīstījās lēni. Veidojās sīktirgotavas un privātuzņēmumi. 1935. gadā Daugavpilī bija 2014 tirdzniecības un 108 rūpniecības uzņēmumi.
    1940. gada 17. jūnijā pilsētā ienāca padomju tanki. 1941. gadā krievu okupāciju nomainīja vācu okupācija. Priekštilta nocietinājumu fortā ierīkoja ebreju geto, aiz cietokšņa ziemeļu vaļņiem atradās krievu karagūstekņu nometne Stalag 340. Otrā pasaules kara laikā bombardēšanās un ugunsgrēkos Daugavpilī gāja bojā  2/3 apbūves: pilnīgi bija sagrauts Gajoks un pilsētas centrs, nodegusi lielākā Jaunbūves daļa. Saglabājies bija cietoksnis, izcilākais arhitektūras un vēstures piemineklis.
    1944. gada 27. jūlijā Sarkanās armijas daļas iesoļoja Daugavpili. Otrreizējā okupācija ilga līdz 1991. gadam, kad tautas atmodas laikā arī Daugavpilī pacēla sarkanbaltsarkanos karogus.
    Pēckara gados rūpniecība un saimnieciskā dzīve Daugavpilī tika atjaunota. Rūpniecības attīstības politika bāzējās uz izejvielu ievešanu un saražotās produkcijas izvešanu uz Padomju Savienības reģioniem. Tās realizācijas rezultātā parādījās triecienceltnes: Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca un dzīvojamais rajons, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca, būvmateriālu un konstrukciju rūpnīca, mēbeļu fabrika u.c. Jauno ražotņu darbību nodrošināja no Padomju Savienības uzaicinātie speciālisti un strādnieki. Attīstījās arī vieglā un pārtikas rūpniecība, kas ar savu produkciju nodrošināja Daugavpils reģiona un Latvijas iedzīvotājus.

  Pilsētā ir daudz vietējās un valsts nozīmes arhitektūras, vēstures un kultūras pieminekļu. Unikāls ir Daugavpils cietoksnis, kas ir vienīgā šāda veida būve Eiropā, kura bez ievērojamām pārbūvēm saglabājusies līdz mūsu dienām.
    Savdabīgs pilsētbūvniecības piemineklis ar 80 kultūrvēstures objektiem ir pilsētas vēsturiskais centrs. Tas pārsteidz ar ēku stilistisko daudzveidību un ar īpašas formas sarkano māla ķieģeļu māju fasādēm, kuras ieguvušas Latgales baroka apzīmējumu. Vienīgi Daugavpilij raksturīgo panorāmu veido Jaunbūves baznīcu ansamblis, kurā ietilpst dažādu konfesiju baznīcas.