Ģerboni Katrīna II likusi aizņemties no Polockas (tagad tā ir Baltkrievijas teritorijā). Tāpat tas noticis ar Ludzu – abām pilsētām ģerboņi bija līdzīgi – ģerboņu lejasdaļā attēlots jātnieks zirgā ar zobenu rokā, virs tā – puse no cariskās Krievijas ģerboņa – divgalvainā ērgļa. Šo triju pilsētu ģerboņu atšķirība bijusi tikai fons, uz kura uzzīmēts jātnieks. Polockai tas bija sudraba krāsā, Ludzai – melns, bet Rēzeknei – ar kažokādas zīmēm. Latvijas valdība šo ģerboni nomainīja, dodot Rēzeknes ģerbonim grifu (Latgales ģerboņa elements, tikai Rēzeknei tas ir bez zobena), kuram uz krūtīm sarkanbaltsarkans vairodziņš.
Rēzekne bieži tiek dēvēta par Latgales sirdi. Tā ir septītā lielākā Latvijas pilsēta, izvietojusies gleznainā senlejā līkumotās Rēzeknes upes krastos.
Jau vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras šo vietu apdzīvojušas somu–ugru ciltis. Mūsu ēras sākumā tos izspieda spēcīga zemkopju tauta – letgaļi (latgaļi), kuru kultūra bija jau uz augstākas pakāpes. 9.–12.gs. te slējusies nocietināta latgaļu pils. 1263.g. Rēzeknes novads nonāca Livonijas ordeņa pārziņā. 1285.g. latgaļu pils vietā vācieši uzbūvēja mūra pili. Pils kalpoja ordeņa karaspēkam kā galvenais atbalsta punkts 14.gs. cīņās ar krieviem un lietuviešiem. Pēc kara ar Lietuvu (1338.g.), kad Latgale uz neilgu laiku kļuva par neitrālu novadu, Rēzeknē kā novada administratīvajā centrā attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Drīz vien Rēzeknes pils tika ierauta jaunās cīņās ar Lietuvu un Krieviju (1437.g. un 1480.g.). Livonijas kara laikā 1577.g. Ivana Bargā karaspēks, laužot solījumu, padevušos pils aizstāvjus sagūstīja, izpostīja apdzīvoto vietu un sagrāva pils baznīcu.
Pēc Livonijas sabrukuma, Rēzekne, būdama jau Polijas sastāvā, nīkuļoja. 1590.g. bijušas tikai 14 mājas. 18.gs. sākumā par agrāko varenību liecināja tikai pils drupas. Saimnieciskā rosība Rēzeknē atjaunojās 18.gs. otrajā pusē – 1765.g. te bija 15 apaļkoka mājas, tirgus laukums, darbojās dzirnavas un krogs. Gadu pēc Latgales iekļaušanas Krievijas sastāvā Rēzekne kļuva par apriņķa pilsētu. Pilsētas likumus un tiesības 1773.g. tai devusi Krievijas imperatore Katrīna II. Piecus gadus vēlāk viņa pati parakstīja pilsētas apbūves plānu.
Pēc pilsētas apbūves plāna apstiprināšanas 1778.g., sākās rosīga celtniecība. Pēc Pēterburgas–Varšavas šosejas (1836) un dzelzceļa (1861) uzbūves mainījās nomaļās provinces pilsētiņas dzīves ritms. Daudzi rēzeknieši devās peļņā uz Pēterburgu un citām lielām pilsētām, savukārt ērtās satiksmes un gleznainās apkārtnes dēļ Rēzekne kļuva par Pēterburgas atpūtnieku iecienītu vietu. Pilsētā strauji auga iedzīvotāju skaits, vairākums no kuriem, tāpat kā citās Latgales pilsētās, bija ebreju tirgotāji ar savām ģimenēm. Par to liecina arī sakrālo celtņu attiecība 20.gs. sākumā: 11 sinagogas, 2 pareizticīgo un pa vienai katoļu un luterāņu baznīcai, kā arī vecticībnieku lūgšanu nams.
1904.g. pēc Maskavas–Ventspils dzelzceļa uzbūves Rēzekne kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Lielākie tā laika uzņēmumi pilsētā bija dzelzceļa remontdarbnīcas un alusdarītava.
1.pasaules kara laikā 1917.g. pavasarī Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas lēma par Latgales pievienošanos Latvijai.
Latvijas brīvvalsts laikā Rēzekne kļuva par Latgales kultūras centru. Pilsētā darbojās latviešu, krievu, poļu un ebreju ģimnāzijas, komercskola un arodskola. skolotāju institūts, kā arī tautas universitāte. Aktīvi darbojās Rēzeknes latviešu biedrība “Tautas pils”, Latgales teātris, tika nodibināts Latgales muzejs. Rēzeknieši izvērsa plašu būvniecību. 1920–1935 kopumā tika uzceltas 767 dažādas celtnes. Pilsētas saimnieciskajā dzīvē joprojām bija tirdzniecībai. 1929.g. te darbojās ap 800 tirdzniecības uzņēmumu un notika 10 gadatirgi.
Otrais pasaules karš Rēzeknei atnesa lielu postu. 1944.g. padomju kara aviācija nesaudzīgi bombardēja šo svarīgo dzelzceļa mezglu, kā rezultātā tika sagrauti 65% pilsētas ēku.
Pēckara gados Rēzekne strauji auga, tika uzbūvētas vairākas PSRS nozīmes rūpnīcas – piena konservu kombināts, slaukšanas iekārtu rūpnīca, elektrobūvinstrumentu rūpnīca u.c., Rēzekne kļuva par piekto lielāko Latvijas rūpniecības centru. Ar viesstrādnieku pieplūdumu palielinājās krievu īpatsvars. 80.gados Rēzeknē uzbūvēja vairākus pilsētai nozīmīgus objektu, to skaitā viaduktu pār dzelzceļu un jaunu viesnīcu pilsētas centrā.
Sākoties Trešajai Atmodai, Rēzekne atkal kļuva par Latgales kultūras aktivitāšu centru.
