1234. gadā bīskaps Nikolajs nodeva dominikāņu ordeņa mūkiem vecākajā pilsētas daļā esošo bīskapa pili un vairākus zemes gabalus. Dominikāņi te nodibināja klosteri un baznīcu, ko nosauca sv. Jāņa Kristītāja vārdā. Šī celtne atradās ar arku galeriju apjozta klostera pagalma dienvidu daļā, no kura līdz mūsu dienām saglabājušās tikai divas travejas. Pirmās ziņas par baznīcu šai vietā ir no 1297. g. 14. gs. sākumā baznīcu no ieejas puses paplašināja. Tad arī parādījās tās lieliskais smailloku portāls, kas cirsts baltakmenī. Baznīcas pārbūves periodā 15. gs. vai 16. gs. sākumā visa tās iekštelpa bija pārsegta ar smalkām tīkla velvēm, bet ārpusē uz galvenās fasādes it kā pretstatā ēkas kompaktajai masai pacēlās slaids kāpienveida zelminis. Jāņa baznīca bija pēdējā kulta celtne, kurā iespējams izsekot vēlās gotikas arhitektūras principu ietekmi, piem.klostera vārti.
Ārējā sienā uz Skārņu ielas pusi redzamas divas galvas ar atplestu muti. Pēc dažiem nostāstiem, tā bijis visās dominikāņu baznīcās un caur tām paziņots ārpusē stāvošajiem par sprediķa sākšanos, pēc citiem galva izmantota sprediķotāju treniņiem. Zemāk sienā redzams krustveida caurums kas noslēgts ar režģi. Stāsta, ka 15. gadsimtā divi mūki gribējuši svēto kārtā tikt atlikušo mūža daļu pavadot iemūrēti sienā. Pēc vairākiem gadsimtiem atrasta niša ar viņu mirstīgajām atliekām, kas atkal aizmūrēta, pīšļus neaiztiekot, bet mūku piemiņai ārsienā atstāts šis caurums. Uz baznīcas fasādes austrumu frontona divās simetriski novietotās pusapaļās nišās atrodas Jāņa Kristītāja un Salomes figūras. Domājams, ka tās 16. gs. beigās vai 17. gs. sākumā pagatavojuši vietējie tēlnieki.
2
