(Kārļa muiža, Carslruhe, Carlsruh, Karlsruhe)
Senākās ziņas
Kārļa muiža kā administratīvi saimnieciska vienība veidojusies 18. gadsimtā. Pirms tam teritorija bija Cēsu pils un vēlāk – Cēsu pilsmuižas (Schloß Wenden) īpašums.
Avoti liecina, ka vairums muižai piederošās zemnieku sētas pastāvēja jau 17. gadsimtā. Zviedru valdīšanas laikā sastādītās Cēsu pilsmuižas zemju kartes rāda, ka netālu no vietas, kur vēlāk izveidojās Kārļa muižas centra ansamblis, atradās Brausku (Brauschke), Vību (Wiebe), Bigunu (Biggun), Kalnavēršu (Kallnewers), Priežu (Prede) mājas, bet vistuvāk (iespējams, vēlākais centrs pat aizstājis) – zemnieku saimniecība Lāči (Latsche) un
Jaunlāči (Jaunlatsch oder Aschekalln).
Kārļa muižas un tās centra ēku ansambļa veidošanās
1755. gada vasarā Cēsu pilsmuižu nopirka baronu Volfu (Wolff) ģimenes locekļi. Jādomā, pēc viņu iniciatīvas arī tika izveidota atsevišķa saimnieciska vienība – Cēsu pilsmuižai piederoša pusmuiža – Kārļi (Karlsruhe arī Karlshof). Tās pastāvēšanu 1757. gadā apliecina Leonhards fon Strīks norādot, ka saimniecība bijusi 7 5/8 arklu liela.
Parasti Vidzemes pusmuižas 17. un 18. gadsimtā pildīja saimnieciska rakstura funkcijas, atkarībā no izmantošanas veida tajās cēla lopu fermas, graudu klētis vai citas lauksaimnieciska rakstura ēkas, kā arī mājas kalpotāju un pārvaldnieka dzīvokļiem. Pusmuižu centra un atsevišķo ēku arhitektoniskais plānojums bija pakļauts praktiskiem mērķiem, reprezentācijas funkciju atstājot otrajā plānā.
Iespējams, sākotnēji šādi uzdevumi bijuši arī Kārļa pusmuižai. Tomēr vismaz 18. gadsimta pēdējā ceturksnī
(1777. gadā Cēsu pilsmuižu kopā ar Kārļa pusmuižu nopirka majors Karls Eberhards fon Zīvers ) šeit jau bija
izveidots sava laika prasībām atbilstošs barokāls muižas centra ēku ansamblis, kura plānojums redzams zvērināta mērnieka T. J. Cīgenhirta (Ziegenhirt) 1796. gadā zīmētajā kartē: centrā, uz galvenās ass, pretim iebraucamajam ceļam novietota kungu māja. Viena tās garenfasāde vērsta pret parādes pagalmu, kuru norobežo četras celtnes. Pagalma centrā paliels rondelis. Kungu mājas otra garenfasāde vērsta pret parku (izpriecu dārzu – „Lustgarten”): ēkas priekšā piebraucamā ceļa ieskauts rondelis, koku stādījumi un mākslīgi veidota dīķu sistēma.
Veidot pusmuižā reprezentatīvu centra ēku ansambli īpašniekus mudināja vairāki apstākļi. Kaut precīzu ziņu
trūkst, vairākas netiešas norādes arhīva dokumentos liek domāt, ka grāfu Zīversu ģimenes locekļi izmantojuši Kārļa pusmuižu par savu dzīvesvietu. Skaistā apkārtne ar krāšņajiem Amatas krastiem 18. gadsimta beigās bija
kļuvusi par iemīļotu apmeklējuma vietu ceļotājiem. Šeit savulaik viesojušies un tuvējās ainavas zīmējuši Karls
Gothards Grass , Johans Kristofs Broce, Johans Vilhelms Krauze un Vilhelms Frīdrihs Ungerns–Šternbergs . Par Kārļos gūtajiem iespaidiem lasītājiem vēstījis arī Vidzemes virstiesas tiesnesis un galma padomnieks Gustavs Johans Budenbroks , 1824. gadā – arī Johans Roberts Engelmanis .
1796. gadā Karls Eberhards fon Zīvers Kārļa pusmuižu par 40 000 valsts dālderiem pārdeva angļu tirgotājam Džeimsam Pīrsonam (James Pierson), kurš bija precējies ar Ieriķu muižas īpašnieka meitu Andželu Mariju fon Trompovsku (Engel Maria von Trompowsky). Pēc vīra nāves atraitne 1806. gadā īpašumu ieķīlāja Rīgas Lielās ģildes vecākajam, Bernhardam Kristiānam Kleinam (Bernhard Christian Klein) , kurš bija viens no bagātākajiem sava laika baņķieriem, baudīja Krievijas valdības uzticību un bija tās pilnvarnieks tirdznieciskajos darījumos ar Prūsiju. Tomēr viņa finansiālie darījumi vairākkārt cieta neveiksmi, parādu nasta auga, un nespēdams rast izeju Bernhards Kleins 1819. gadā savu dzīvi beidza ar pašnāvību, atstājot ievērojamu – trīs miljoni rubļu sudrabā lielu parādu.
1819. gada rudenī tirdzniecības nama B. J. Zuckerbecker, Klein & Comp. parāda masas kuratori Kārļa muižu ieķīlāja, bet pēc diviem gadiem arī pārdeva krievu virsniekam baronam Jozefam Koškulam (Joseph Koschkull). Viņš bija precējies ar baronesi Cecīliju fon Liljengleihu (Cecilie von Liljengleich), kura mira 1824. gadā, dzemdējot vīram vienīgo pēcnācēju – meitu Elīzi.
19. gadsimta 40. gados būtiski pārbūvēja muižas kungu māju, un tā ieguva arhitektonisko veidolu, ko savā 1848.
gadā zīmētajā litogrāfijā attēlojis Augusts Hāgens (Hagen). Pārbūvei, iespējams, ir tieša saistība ar Kārļa
muižas īpašnieka grāfa Jozefa fon Koškula meitas grāfienes Elīzes fon Koškulas kāzām 1847. gadā un jaunas patstāvīgas dzīves sākumu. Par viņas vīru kļuva Cēsu pilsmuižas īpašnieks – grāfs Emanuels fon Zīverss.
Pēc Elīzes fon Zīversas, dzim Koškulas nāves 1901. gadā , muižu mantoja dēls – grāfs Aleksandrs Zīverss. 1905. gada revolūcijas laikā kungu māju nodedzināja. Līdz celtni atjaunoja, pagāja vairāki gadi. Vēl 1908. gadā sastādītā inventāra sarakstā minēts, ka muižas kungu mājai ir būtiski bojājumi. Neilgi pēc tam, izmantojot revolūcijā cietušajām muižām izmaksātās kompensācijas un Vidzemes muižnieku kredītbiedrības aizdevumu, celtni atjaunoja. Pirmā pasaules kara laikā ēku atkārtoti, gandrīz pilnībā nopostīja – bija saglabājies tikai pirmais stāvs bez logiem, ko īpašnieks lika nojaukt. Latvijas Republikas agrārās reformas gaitā muižas zeme, kopumā 643,82 ha tika sadalīta 47 vienībās , pārsvarā – 10–15 ha lielās vienzirga saimniecībās. Kārļa muižas bijušajam īpašniekam atstāja t.s. neatsavināmo daļu – daļu no muižas centra un apm. 69 ha zemes. Tomēr īpašnieki kungu māju neatjaunoja un grāfs Aleksandrs fon Zīverss Latviju pameta. Viņš miris Dienvidfrancijā, 86 gadu vecumā.
Netālu no muižas centra atrodamas Koskull dzimtas kapenes.