Engures ezera dabas parks

Engures ezera dabas parks sākotnēji dibināts kā Engures ezera ornitoloģiskais liegums 1957. gadā 3268 ha platībā. 1977. gadā ap ezeru izveidoja buferzonu, kas austrumu krastā ietvēra mežu starp ezeru un jūru, bet rietumos vairāk nekā 2 km platu joslu. Tā platība 18000 ha. Parks atrodas Talsu rajona Ķūļciema un Mērsraga pagastā un Tukuma rajona Engures un Zentenes pagastā.

Engures ezers ir viena no Ramsāres konvencijas vietām Latvijā. Tas ietverts arī Putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

Engures ezers ir lielākais piekrastes ezers Latvijā; tā platība ir 4046 ha, bet kopā ar salām 4131 ha, tā vidējais dziļums 0,4 m, bet lielākais dziļums 2,1 m. Ezers ir stipri aizaudzis; virsūdens veģetācija aizņem 65 % platības. Austrumu krastā starp ezeru un Rīgas jūras līci atrodas mežs, rietumu krasts ir zems un purvains ar plašiem niedrājiem.

Meži aizņem 36,5 % no parka teritorijas, galvenokārt tie ir skuju koku meži – 22,2 %, lapkoku meži – 7,6 %, jaukti meži – 6,7 %, krūmāji – 8,9 %.

Engures ezera dabas parks pēc augu un putnu daudzveidības ir viens no bagātākajiem Latvijā. Tajā konstatētas vairāk nekā 800 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta mušu ofrīda (Ophrys insectifera), vienkāršā ķekarpaparde (Botrychium simplex), palu staipeknītis (Lycopodiella inundata), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), rūsganā melncere (Schoenus ferrugineus), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris) u. c.. Ezerā no aizsargājamajām augu sugām atrasta jūras najāda (Najas marina).

Engures ezera dabas parkā konsatētas 186 ligzdojošo putnu sugas. Tas ir izcila ligzdošanas vieta pelēkvaigu dūkurim (Podiceps grisigena), lielajam dumpim (Botaurus stellaris), brūnkaklim (Aythya ferina), mazajam ķīrim (Larus minutus), melnajam zīriņam (Chlidonias niger), ceru (Acrocephalus schoenobaenus) un ezeru (Acrocephalus scirpaceus) ķauķim. Atzīnēta arī vidējā ērgļa (Aquila clanga) ligzdošana. Vienlaicīgi ezerā var koncentrēties vairāk nekā 20000 putnu. Rudeņos tā ir nozīmīga dzērvju un zosu nakšņošanas vieta.

Cilvēka darbība ezerā saistīta ar zveju un makšķerēšanu, apkārtnē ar medībām, mežsaimniecību, tūrismu un atpūtu. 20. gadsimtā bija vērojama ezera aizaugšana, ko sekmēja apkārtējo lauksaimniecības zemju notekūdeņi. Sakarā ar to, ka pļavas negana un nepļauj, notiek to intensīva aizaugšana. Pastiprinās plēsēju, it sevišķi Amerikas ūdeles negatīvā ietekme uz ūdens putniem.

Engures ezera dabas parka teritorijai izstrādāts dabas aizsardzības plāns, to aptver arī integrētais piekrastes zonas apsamniekošanas plāns Engures - Ķemeru teritorijai.