Ap 1728. gadu sāka darboties par bazilikāņu ordeņa līdzekļiem uz grāfa Borha dāvinātajiem gruntsgabaliem no koka celtais bazilikāņu Dievmātes Patvēruma (Pokrova) klosteris. Tas aizņēma visu kvartālu no tagadējā Vecpilsētas laukuma līdz Brīvības un Katoļu ielām. Tautas nams un vēlākā ugunsdzēsēju depo ēkas celtas uz klostera ēku pamatiem. Zem Tautas nama atrodas kādas klostera ēkas pagrabs, bet nama bibliotēkas daļā saglabājušās pat mūra sienas. Tāpēc Tautas nams ņemts valsts uzskaitē kā arhitektūras piemineklis.
1773. gadā kādā ugunsgrēkā no koka celtais klosteris nodega. Tā vietā bazilikāņi par ordeņa un draudzes līdzekļiem 1783. gadā uzcēla jaunu mūra Pokrova klosteri un plašu baznīcu pie tā. Jaunā Pokrova baznīca bija viena no skaistākajām un lielākajās Jēkabpils un plašās apkārtnes baznīcām. To iesvētīja 1787. gadā pēc pilnīgas pabeigšanas. Jau pēc 20 gadiem baznīcai bija nepieciešams nopietns remonts, bet tam trūka līdzekļu. 1827. gadā Jēkabpils uniātu baznīcu nodeva Baltkrievijas ( Polockas ) Grieķu uniātu garīgās konsistorijas pakļautībā un Baltkrievijas uniātu baznīcu provinciālam Josefata Mudroviča pārziņā. Sarakste starp dažādām pārvaldes institūcijām par remonta nepieciešamību joprojām turpinājās, bet baznīcas fiziskais stāvoklis – pasliktinājās. 1832. gadā konsistorija nodeva Jēkabpils uniātu klostera pārvaldi A. Vainovskim. Tikai 1833. gadā izdevās savākt līdzekļus remontam – vienkāršākas un lētākas fasādes izveide, jaunam, 141 mārciņu smagam zvanam, ērģeļu remontam. 1837. gadā konsistorijā atcēla A. Vainovski un iecēla M. Stržeļecki, kurš ierīkoja baznīcā ikonostasu pēc Daugavpils grenadieru pulka sapieru bataljona auditora Počinska zīmējuma. Baznīcā izmantoja arī veco, grezno lielo mūra altāri ar četrām kolonnām, dzegām un kapiteļiem. 1850. gadā Pokrova draudzi apvienoja ar Sv. Gara draudzi vienā draudzē.
1773. gadā Kurzemes hercogistes laikā Jēkabpils Uniātu baznīcu uzbūvēja uniātu draudze – pareizticīgie, kas pakļaujas Romas pāvestam. Krievijas impērijas laikā šī ticība un tās piekritēji tika vajāti un izskausti. Dievnams nonāca pareizticīgo rokās, jo arī pareizticīgās baznīcas vadība uniātus neatzina.
1878. gadā ugunsgrēkā Jēkabpilī nodega daudzas pilsētas ēkas, tādēļ pilsēta uzcelta gandrīz no jauna. Viena no nedaudzajām, kas saglabājusies, - Uniātu baznīca.
Piecdesmitajos gados Uniātu baznīcu padomju vara ticīgajiem atsavināja un iekārtoja tur mēbeļu noliktavu. Nojauca arī skaisto baznīcas žogu.
Dievnama atdzimšana sākās ar kultūras aktivitātēm. Lai gan baznīcas saimnieki ilgu laiku bija katoļu draudze, sabiedrība uzmanību baznīcai pievērsa pēc Jēkabpils tautas teātra izrādes “ Vectēva mājas “ šajā ēkā.
1
