Pašreizējā ķieģeļu mūra baznīca par godu Sv. Marijai uzcelta laikā no 1853. - 1866. gadam (13 gados) un kalpo ar dažiem pārtraukumiem līdz mūsdienām. To cēlis prāvests Justīns Bogdanovičs. Baznīca veidota romāņu stilā. Grīda un griesti bija būvēti no koka. Ir 6 kolonnas, 19 logi. 1903. gada 7.aprīlī, otrajās Lieldienās baznīcā izcēlās ugunsgrēks un iekšpusē viss izdega. Zem gruvešiem atrasta un izglābta brīnumainā kārtā saglabājusies Jaunavas Marijas glezna. Sekoja baznīcas atjaunošana no 1903. Līdz 1909 gadam. Darbus vadīja prāvests Teopfils Tomaščevskis.
Pirmā pasaules kara laikā baznīca vēlreiz stipri cieta. To atjaunoja 1933. gadā, iesvētīja bīskaps J. Rancāns.
Baznīcas jumts ir cinkots, torņa augstums virs jumta – 14 metri. Celtnes iekšpuses ģipša ornamentus veidojis lietuvietis Oļģerts Andrekus 1963. gadā. Baznīcas zvans sver 272 kilogramus.
Mazajā altārī baznīcas labajā pusē novietota Jēsus Sirds statuja, bet kreisajā – Sv. Antonija bilde. Visi trīs altāri būvēti no ozolq pēc Tomasa zīmējuma, darinājis meistars Medvedevs.
1981. gadā samontēja jaunas ērģeles. Baznīcā pie altāra ir Fatimas Dievmātes statuja, kas pārvesta no Portugāles.
Pēckara periodā šajā baznīcā par prāvestiem strādājuši lietuvietis Venceslavs, Broņislavs Dūre, Antons Kivlenieks, Jāzeps Lapkovskis, Alberts Leitāns, no 1982. Gada draudzes darbu vada enerģisks un ierosmes bagāts prāvests Jānis Bratuškins.