Latvijas lielākā un nozīmīgākā ārstniecības iestāde savu nosaukumu mainījusi astoņas reizes: dibinot 1910. gadā - Rīgas pilsētas 2. slimnīca, padomju laikā 1940. un 1941. gadā - Valsts klīniskā slimnīca, vācu laikā līdz 1944. gadam, atkal Rīgas pilsētas 2. slimnīca, no 1944. līdz 1948. gadam - vēlreiz Valsts klīniskā slimnīca, tad - Republikas klīniskā slimnīca, no 1958. gada - Paula Stradiņa Republikas klīniskā slimnīca, no 1993. gada - Paula Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca, no 1995. gada - Latvijas Medicīnas akadēmijas Paula Stradiņa Klīniskā slimnīca, bet kopš 1999. gada, tagadējā nosaukumā - Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tautas valodā ieviesies un ikdienā ierastāks nosaukums ir Stradiņa slimnīca jeb pavisam vienkārši un vienā vārdā - Stradiņi.
Avotpētniecība galvenokārt saistīta ar arhīvos uzkrāto dokumentu apguvi, kam līdzstatīta statistikas u.c. datu publikācija, kas ir pietiekami plaša gan Krievijas impērijas, gan arī starpkaru Latvijas Republikas laikā, toties kļūst nedroša Latvijas PSR oficiālajā izvērtējumā. Zinātniskajā un populārajā presē par slimnīcu ir rakstīts visai daudz, taču paliekošāka vērtība piemīt Rūdolfa Feldmaņa pārskatam par slimnīcas 50 gadiem. Izmantoti arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā uzkrātie dokumenti un rokraksti. Tas kopumā ļauj konstatēt svarīgākās hronoloģiskās aprises, bet nedod medicīniskās darbības pilnvērtīgu pārskatu.
Slimnīcas celtniecību noteica vismaz divi apsvērumi. Pirmkārt, ar vienu pilsētas pašvaldības pakļautībā esošu slimnīcu 20. gadsimta sākumā vairs nepietika, jo Rīgas iedzīvotāju skaits no 282 tūkst. 1897. gadā bija pieaudzis līdz 520 tūkst. 1914. gadā. Otrkārt, pašvaldības slimnīcu bija nepieciešams izvietot Pārdaugavā (Jelgavas priekšpilsētā), kas ar Rīgas centru, Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētām bija maz saistīta. Izvēlē dominēja arī citi motīvi, piemēram, nepieciešamība pēc klīniskās bāzes, kas atbilstu Eiropas modernās medicīnas līmenim. Rīgas pilsētas pašvaldība varēja to atļauties.
Pirmoreiz pilsētas dome par otras slimnīcas dibināšanu (pirmā kopš 1803. gada atradās Bruņinieku ielā 5) izteicās 1898. gadā, bet 1902. gadā jau tika apspriests konkrēts projekts un gadu vēlāk - sastādīta tāme par 1,14 milj. rubļu. Viens no celtniecības iniciatoriem bija pilsētas domnieks, Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ķirurģiskās nodaļas virsārsts Ādolfs fon Bergmanis (1855-1922), kas līdz tam bija uzbūvējis vairākus korpusus savā slimnīcā un izcēlās ar augstu prasīgumu. Tomēr līdzekļu pagaidām nepietika, un projekta realizācija ieilga līdz 1908. gada 12. maijam, kad dome pieņēma lēmumu par celtniecību. Tā bija paredzēta divos posmos: vispirms ķirurģiskā un terapeitiskā nodaļa ar 132 vietām, pēc tam - slimnīcas paplašināšana līdz 700 vietām.
Būvniecībai par piemērotāko izraudzījās agrāko Nometņu laukumu starp Ventspils, Pilsoņu, Liepājas un Grāvjumuižas ielu (resp. dzelzceļu). Projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings (1840-1917), tā realizāciju veica būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Arhitektūras akadēmiķis R. Šmēlings bija izcils speciālists, pēc viņa projektiem Rīgā uzceltas 13, t.s., sarkano ķieģeļu skolas, Āgenskalna tirgus paviljons, ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā, sūkņu stacija pie anatomikuma u.c., arī Džeimsa Armitsteda Bērnu slimnīca un vairāki 1. slimnīcas korpusi.
3
