Embūtes viduslaiku pils drupas (Bruņinieku pilskalns)

Embūtes pils bijusi Kurzemes bīskapijas pils.
     Ir dažādi pieņēmumi par pils celšanas gadu. J. G. Arnts apgalvo, ka pili 1249. g. cēlis ordeņa mestrs Dītrihs no Groningenas, bet os celšanas gadu apšauba, jo tad minētais mestrs viars nevaldīja. Tādēļ daži vēsturnieki uzskata, ka pils varētu būt celta 1245. g., kad Dītrihs vēl bijis mestrs.
     Savukārt pēc Vartberges Hermaņa hronikas ziņām sanāk, ka Embūtnes pili 1265. g. cēlis ordeņa mestrs Konrāds no Mandernas. Turklāt pastāv pieņēmums, ka ordenis pili cēlis kopā ar bīskapu.
     13. gs. pils neilgi atradās ordeņa rokās, bet jau 13. gs. beigās pils atkal nonāca bīskapa rokās.
     Pili par savu mitekli izvēlējušies vairāki bīskapi. Un kopš 16. gs. Embūtes pils vairākkārt tikusi izlēņota.
     Kopš 17. gs. Embūte pils kļuva par lielas muižas centru un muižnieku mitekli.
     Tiek uzskatīts, ka pils nopostīta Ziemeļu kara laikā.
     18. gs. kādā no muižas inventāriem ir minēts, ka no pils saglabājušies vairs tikai aizsargmūri.
     18. gs. uz vecās pils mūriem uzcelta muižas dzīvojamā ēka, kura paplašināta 19. gs., nojaucot vienu no pils vecajiem vārtu torņiem.
     Pēdējā pils īpašniece bija barona Hansa fon Hāna atraitne.
     1920. g. muižā izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā muiža nodega. Muižas ēkas netika atjaunotas.
     Pēc Otrā pasaules kara vietējais kolhozs pils akmeņus izmantoja būvmateriālos.
     Tagad pilsdrupas ir pamestas un ieaugušas krūmos

Embūte pirmo reizi Atskaņu hronikā minēta 1243. gadā kā kuršu apdzīvota vieta un stratēģiski svarīgs punkts.
1244. gadā leišu valdnieks Mindaugs aplenca Embūtes kuršu pili, kurā atradās apvienotie kuršu un bruņinieku ordeņa spēki. Mindaugs zaudēja kauju un 30 000 vīru.
1265. gadā uzcelta bīskapa mūra pils.
Kopš 17. gs. sākuma privāta muiža.