 | | Avoti Kaļķugravā |  |
Saules enerģija izraisa nepārtrauktu ūdens iztvaikošanu no zemes virsmas. Ūdens tvaiks nokļūst atmosfērā, kur tas kondensējas un ar nokrišņiem nonāk atpakaļ uz zemes. Lietus ūdeņi tērcīšu, strautu un upju veidā noplūst uz reljefa pazeminājumiem, veidojot virszemes noteci. Daļa nolijušā ūdens iesūcas zemes slāņos, pārvietojas pa iežu porām un plaisām, veidojot pazemes noteci. Mūsu zeme, gluži kā kārtaina torte, sastāv no atšķirīgiem iežu slāņiem: dažos (grantī, smiltī, smilšakmenī, dolomītā, ģipšakmenī) ūdens var labi pārvietoties, bet citi (māls) ūdeni cauri faktiski nelaiž. Vietās, kur upju ielejās un nogāzēs atsedzas šāds ūdeni aizturošs slānis, var veidoties avoti. Ja upes ieleja ir aizpildīta ar sanesumiem, tad pamatiežu ūdens ceļas uz augšu un veidojas spiedienūdens jeb kāpjošie avoti. Ūdenim nonākot virszemē šis nebeidzamais cikls atkal sākas no jauna.
Kā pareizi meklēt un apsekot avotus?
Vislabāk avotu meklēšanu sāc ar pētāmā apvidus (tuvākās apkaimes) iedzīvotāju iztaujāšanu: kur un kādi avoti zināmi, vai tiem ir īpaši nosaukumi, vai saistībā ar šiem avotiem zināmi kādi notikumi? Uzzini – varbūt jau senāk veikta avotu meklēšana un darba rezultāti glabājas skolas bibliotēkā (to vari pieminēt avota apsekošanas protokolā)? Kad iegūta sākotnējā informācija, tu vari doties pašu avotu meklējumos.
Ja no vietējiem neizdodas iegūt nekādas ziņas, avoti jāmeklē pašiem. Mēdz teikt: "Kur dūmi – tur uguns." Tieši tāpat var teikt: "Kur ūdens – tur avoti." Patiesi - avotus vislabāk meklēt upju krastos, ielejās, strautu un upīšu iztecēs, arī zemās, purvainās vietās.
Dodoties meklēt avotus, vislabāk to darīt kopā ar draugiem. Lieliski, ja jums var pievienoties kāds pieaugušais. Esi uzmanīgs - neieklīsti lielos, nepazīstamos mežu masīvos un piesargies, pārvietojoties pa purvainām vietām.
Noteikti apbruņojies ar pēc iespējas precīzāku karti un, vēlams, arī ar kompasu. Vēl avota izpēti atvieglos mērkrūze, hronometrs, fotoaparāts un termometrs (to droši vien vari aizņemties skolas ķīmijas vai fizikas kabinetā). Noderēs arī piezīmju blociņš un rakstāmais – ja nu protokolā visam nepietiek vietas. Avotu apsekošanas protokols:
1. Nosaukums. Noskaidro, vai tāds ir un vai eksistē arī citi varianti. Bieži avotam nosaukuma nebūs – tad vari to nodēvēt pēc gravas vai strauta vārda, pēc māju vārda, uz kuru zemes avots atrodas. Kur vienuviet atrodas daudzi avoti, tos varētu saukt, piemēram, par Lielo, Vidējo vai Mazo avotu. Ļoti avotainās vietās avotus numurē, sākot no gravas (strauta) augšgala ūdens tecējuma virzienā.
2. Adrese. Vislabāk apsekotos avotus atzīmēt pagasta plānos vai kādā topogrāfiskā kartē, taču derēs arī rūpīgs un detalizēts atrašanās vietas apraksts. Sākumā nosaki atrašanās vietu pēc pastāvošā administratīvi teritoriālā iedalījuma – rajons, pilsēta, pagasts. Norādi attālumu un virzienu no pagasta centra vai kādas citas lielākas apdzīvotas vietas (ciema), kā arī atrašanās vietas virzienu un attālumu no tuvākajām mājām (pa gaisa līniju). Fiksē zīmīgus dabas vai cilvēku radītus orientierus – ezerus, upes, upju gravu satekas, klintis, kalnus, elektrolīnijas, tiltus, ceļus u.c. Avota adresei jābūt tādai, lai arī kāds cits to spētu pēc šā apraksta atrast.
3. Zemes īpašnieks. Aptaujājot apkārtnes iedzīvotājus, parasti var uzzināt, kam pieder zeme, uz kuras atrodas avots. Šādas ziņas var noderēt, kad dosi avotam nosaukumu.
4. Avota caurplūdums (debits). Viens no svarīgākajiem avota raksturlielumiem ir izplūstošā ūdens daudzums, kuru pieņemts saukt par caurplūdumu jeb debitu. Lai to aprēķinātu, zem ūdens plūsmas novieto trauku ar zināmu tilpumu (mērkrūzi vai spaini). Ar hronometru nosaki laiku, kurā trauks piepildās pilns ar ūdeni. Mērījumus vajadzētu atkārtot vairākas reizes un anketā ierakstīt vidējo rezultātu. Debitu aprēķina pēc formulas: trauka tilpums (litros), dalīts ar laiku (sekundēs). Ja avota debitu nav iespējams izmērīt, vari izlīdzēties ar novērtējumu: sīks (debits zem 0,1 l/s), vidējs (0,1–1,0 l/s), spēcīgs (1,0–5,0 l/s), ļoti spēcīgs (>5,0 l/s).
5. Avota ūdens temperatūra. Pēc avota ūdens temperatūras var spriest par dziļumu, no kāda plūst ūdens. Tuvāk zemes virskārtai plūstošos pazemes ūdeņus vairāk iespaido ziemas sals un vasaras karstums, bet no dziļākiem slāņiem plūstošo avotu temperatūra mainās ļoti maz. Mērījumu veic pēc iespējas tuvāk avota iztekai, kur apkārtējais gaiss vēl nav paguvis ūdeni sasildīt (ziemā – atdzesēt). Norādi arī gaisa temperatūru avota apsekošanas brīdī - to nosaki pirms ūdens temperatūras mērīšanas, jo mitrs termometrs žūstot rādīs nepareizu gaisa temperatūru.
6. Ūdens smarža, garša. Tā ir atkarīga no dažādu vielu piemaisījuma. Šīs īpašības tev nāksies noteikt pēc paša izjūtas. Tīrs ūdens parasti būs bez smaržas un piegaršām, bet minerālavotiem var būt dzelzs, sērūdeņraža smarža. Laboratorijā garšas noteikšanai ūdeni sasilda līdz 30C, tomēr arī ekspedīcijas apstākļos būs jūtama ūdens garša. Izšķir sāļu, rūgtu, skābu un saldu garšu, kā arī hlora, metālisku, sērūdeņraža u.c. piegaršas.
7. Ūdens dzidrība, krāsa. Dzidrums un krāsa avotiem ir atkarīgi no piemaisījumiem. Tīrs ūdens ir bezkrāsains. Dzeltenīga un brūna krāsa parasti ir ūdeņiem, kas satur dažādas trūdvielas, kā arī dzelzs savienojumus. Krāsu novērtē, aplūkojot ūdeni caurspīdīgā traukā (mērkrūzē).
8. Avota ūdens tips. Pēc ūdens garšas, kā arī, novērtējot nogulumus ap avota izteku, tu vari noteikt, kāda veida avots tas ir: dzidravoti – ūdenim nav jūtama smarža un piegarša (tas satur maz minerālvielu), ap izteku nav vērojamas nogulsnes. Šādi avoti parasti izplūst no smilšu slāņiem un ir vislabākie dzeršanai kaļķavoti – ūdens bez piegaršām, avota strautā vērojama avotkaļķu jeb šūnakmens garoziņu veidošanās uz gultnes akmeņiem un strautā iekritušiem zariņiem. Šādi avoti parasti izplūst no dolomītu pamatiežiem vai kaļķa olīšiem bagātas grants. Šo avotu ūdens bagātīgi satur kalcija bikarbonātu dzelzsavoti – ūdenī jūtama specifiska dzelzs piegarša, ap avotu iztekām veidojas sārti brūnas dzelzs baktēriju nogulsnes, kuras ļoti smērē rokas un apģērbu. Šo avotu ūdeņi parasti izplūst no dziļāk gulošiem smilšakmens pamatiežiem ģipšavoti – ūdenim rūgta piegarša un viegla sērūdens smarža, ap avotu iztekām vērojamas brūnas sēra baktērijas. Šo avotu ūdeņi izplūst no ģipsi saturošiem pamatiežiem sēravoti – ūdenim stipra sērūdens piegarša un puvušu olu „smarža”, ap avotu iztekām bagātīgi vērojamas baltas, dzeltenīgas un sārtas sēra baktērijas. Arī šo avotu ūdeņi izplūst no ģipsi saturošiem pamatiežiem. Latvijā sastopami ļoti reti galvenokārt ap Ķemeriem
9. Iztekas raksturojums. Arī pēc iztekas veida avoti ir dažādi:
krītošus avotus – ūdens izplūst horizontāli no plaisas iežos vai velēnu apakšas
kāpjošus avotus – ūdens izplūst vertikāli no zemes pa iežu plaisām. Šādās vietās bieži veidojas smilšu mutulīši
slāņveida avotus – avota strauts nesākas vienā punktā, bet ūdens savācas pāris līdz dažu desmitu metru posmā strauta krastos vai no avoksnāja. Avoksnāji ir mūsu zemes vissīkākie purvi, veidojušies pie avotu izplūdes vietām, kuros līdzās kūdrai izgulsnējas arī avotu nestās minerālvielas. Tie parasti nepārsniedz dažu desmitu kvadrātmetru platību
10. Nogulumi. Parasti ap avotu iztekām uzkrājas pašu avotu ķīmiskie nogulumi – avotkaļķi un limonīts – vai organiskie nogulumi – kūdra. Daži avoti nogulumus neveido, bet pie citiem, iespējams, vienlaikus atradīsi gan kūdru, gan avotkaļķus un limonītu.
11. Apdare un izmantošana. Aplūko avota izteku! Ja avots tiek izmantots māju ūdensapgādei, iztekā būs izveidota dēļu vai mūra aka, ievietota ūdensvada caurule vai sūknis. Pie citiem avotiem vienīgi taciņa norādīs, ka retumis kāds tur ierodas pēc ūdens.
12. Novietojums reljefā. Vairākums avotu atrodami upju ielejās. Tomēr avoti var būt arī kāda kalna augšdaļā, paugura (kalna) nogāzē, paugura pakājē, upes gravas nogāzē vai pakājē, tie var izplūst no klints vai alas, iztecēt upes, grāvja vai ezera krastā, vai pat pašā ūdenskrātuvē zem ūdens.
13. Vide. Norādi, vai avots atrodas mežā, krūmājā, pļavā vai pārpurvotā vietā. Tas ir svarīgi, jo pēc šīm ziņām iespējams spriest, kādas augu sugas varētu būt sastopamas ap avotu.
14. Nosaukuma skaidrojums. Šeit paskaidro avota nosaukumu – vai tā avotu sauc apkārtnes iedzīvotāji, vai nosaukums ir tevis izdomāts (un, ja tā, - kādēļ devi avotam tieši šādu vārdu?). Varbūt avotam ir vairāki vārdi?
15. Vēsturiskās ziņas. Pieraksti visu, ko tev par avotu pastāstījis zemes īpašnieks vai kāds pagasta senatnes zinātājs. Piemēram, cik sen no šā avota ņem ūdeni? Vai par avotu ir kādas teikas vai nostāsti?
16. No kā apsekotājs uzzinājis par avota esamību. Ja par avotu tev kāds pastāstījis, mini šo teicēju (vārds, uzvārds, dzīvesvieta, vecums). Ja avotu ekspedīcijas laikā atradi pats, ieraksti arī to!
17. Ziņas par avota apsekotāju. Tavs vārds, uzvārds, vecums, dzīvesvieta, tālruņa numurs, e-pasts. Ja ekspedīcijā piedalījās vairāki cilvēki, ieraksti visus, sākot ar ekspedīcijas vadītāju.
18. Datums un laika apstākļi. Pieraksti avota apsekošanas datumu un laika apstākļus apsekošanas brīdī!
Šeit jūs varat lejuplādēt un izdrukāt apsekošanas protokola formu (.pdf)
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (1)
