logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Marts
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 524
Viesi - 524
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Teikas un leģendas

Purveža meitas Stigles ceļš

Autors: Ontons Slišāns
27.12.2005
Skatīts 8448 reizes
Sensenos laikos, kad saule karsēja vairāk, kad visapkārt pletās ozolu meži, kad ļaudis bija apvienojušies pilsnovados un dzīvoja dabas un Dieva saskaņas likumus pildīdami, pastāvēja Purnovas jeb Pournūves pilsnovads. Pilsnovadu apdzīvoja lotu tauta – gara auguma skaisti ļaudis ar zeltainiem matiem un zilzilām acīm. Jo īpaši skaistas bija sievietes, kuras ģērbās stirnādas gurnuseģenēs, ar saviem garajiem matiem piesegdamas daiļo auguma. Svētku reizēs viņas ģērba no linu vai vilnas dzijas darinātus izrakstītus tērpus, uz pleciem uzsedzot zilas vilnaines. Vīrieši izcēlās ar savu atlētisko augumu, veiklumu un spēku. Arī viņi savus plecus piesedza ar zilām vilnainēm.

(Nostāstus un minējumus apkopojis un teikā uzrakstījis dzejnieks Ontons Slišāns)

Cauru gadu pilsnovads skanēja dziesmās. Ar dziesmu un caur dziesmu tika apziņots pa visu novadu viss jaunākais; dziesmu bolsi noteica informācijas svarīgumu un adresātu, no pilskalna uz pilskalnu plūda informācija turp un atpakaļ. Dziesma sasēja visus pilsnovada ļaudis vienā ģimenē, vienā lielā spēcīgā un organizētā organismā.

Toreiz pilsnovadu pārvaldīja karalis Purvezs, vecs, gudrs un apsviedīgs vīrs, kuram bija viens bērns – meita Stigle. Stigle bija iemīlējusies  pilsnovada  austrumu robežu aizsardzības karadraudzes bāleliņu pilskalna vaidelotī Bākarā. Purvezs mīlēja savu meitu, tāpēc nenostājās viņas sirdsizvēlai pretī. Stigle bieži gāja tikties ar Bākaru pa viņai vien zināmām takām un mežu stigām, tāpat kā Bākars sagaidīja Stigli tik viņiem abiem zināmās vietās. Stigles dziesmu skanīgā balss šādās reizēs  tricināja Saucīnes pakalnus, Augstā sila  priežu galotnes, kā meža dūja laidelējās  pa Rīkas upes senlejas līču ziedošo pļavu  plašumiem. Divu siržu ceļš  vienam pie otra tika iemīts Rīkas krastos un iezīmēts ozolu un bērzu birzīs, ierakstīts  senlejas pļavu  ziedu rotā, izstāstīts lakstīgalas un dzeguzes dziesmās.

Stiglē bija ieskatījies arī kaimiņu pils karaļa Stompa dēls  Dzjorgs. Vecajam Purvezim  Dzjorgs bija tuvāks un vēlāmāks znots, bet meitas izvēle noteica arī Purveža izturēšanos. Ar Stompu Purvezim bija sena draudzība, kas dibinājās uz jaunības laiku kopīgajām cīņām un uzvarām savu pilsnovadu aizsardzībā un nostiprināšanā.  Stomps ar Dzjorgu  bieži ciemojās  pie Purveža. Arī Purvezis, jādams ciemos pie Stompa, vienmēr līdzi ņēma savu meitu Stigli. Dzjorgs katrreiz  pavadīja veco Purvezi un Stigli līdz Saucīnes pakalniem , tur ilgi nevarēdams šķirties no Stigles. Bet Stigle, kaut arī izturējās mīļi, nekad  Dzjorgam nedeva iespēju pārliecināties, ka viņi abi varētu kādreiz būt tuvi.  Stigles sirds  piederēja  vienīgi drosmīgajam vaidelotim Bākaram.

Kaut arī pilsnovads tika stingri apsargāts, novērojot visas austrumu un rietumu robežu purvu un upju pārejas, bet tomēr bieži novadā ieklīda  sumpurņu karadraudzes, izlaupot, nogalinot un aizvedot sev līdzi gūstā lotu skaistās meitenes. Sumpurņi novadā ielavījās  no austrumu robežām, tāpēc tieši Bākara bāleliņu karadraudze bija izvietota tās apsargāt.

Purvezs, baidoties par savas meitas drošību, norīkoja viņai apsardzi reizēs, kad Stigle devās uz novada austrumu malu, lai satiktos ar Bākaru. Stigle tam pretojās, bet šinī gadījumā Purvezs nebija  atrunājams.

Vienā no šādām reizēm, kad Stigle devās tikties ar Bākaru, viņas mierīgo un cerīgo gājumu pārtrauca noasiņojis ziņnesis, kurš paspējis pavēstīt par sumpurņu pārspēcīgo iebrukumu Bākara pilī un asiņaino slaktiņu, kad tikuši izkauti gandrīz visi bāleliņi, nomira pie Stigles un viņas apsardzes kājām. Stigle pavēlēja apsardzei steidzīgi doties pie Purveža ar ļauno ziņu, bet pati steidzās uz austrumu pierobežu, cerībā sastapt Bākaru  dzīvu.

Necik tālu Stigle netika, pat ne līdz Rīkas upei, kad viņai pretī nostāja sumpurņu vienība, kuri bija izsekojuši ievainotajam ziņnesim, tikai tāpēc to nenogalinot, lai uzzinātu ceļu uz novada pili un tad vēlāk to iekarotu. Bet Stigle nenobijās, ņēma rokās zobenu un uzsāka cīņu, dziedot dzimtenes aizstāvības dziesmu. To padzirdēja Gūsi, Bīļdi, Plieši, Pluoski  un palaida savas dziesmas balsis spēcīgā pakalnu skanējumā – un dziesmas skaņas līdz ar Stigles apsardzi nonāca līdz Purveža pilij. Tūlīt Purvezs ar savu pils karadraudzi un tās vadoni Puorski devās cīņā. Bet bija par vēlu. Stigle paspēja aizturēt sumpurņu gājienu uz pili, bet tika ievainota un nomira nelielas gravas kraujas malā. Sumpurņi tika iznīcināti, bet Purveža vienīgā meita Stigle bija mirusi, tāpat kā Bākars, novada austrumu pietrobežu sargājot.

Pēc sena lotu paraduma, Bākaru apbedīja tur, kur viņš bija kritis cīniņā ar sumpurņiem, kā tas pienākas īstiem vaidelošiem. Bākara kapavieta atradās netālu no Rīkas upes ietekas Kūkovā, iegarena pakalniņa stāvnogāzes austrumu malā. Vēlāk tur tika ierīkota kapsēta  un nosaukta Bākara vārdā. Bet Bākars ar savas izkautās karadraudzes bāleliņiem vēl septiņus gadsimtus pusnaktīs cēlās augšā no kapiem, sēdās savos straujajos kumeļos un apbraukāja sava novada robežas, iedrošinādami savu lotu tautu atdzimšanai vēlākos gadsimtos.

Stigli karalis Purvezs, tāpat kā visus vaidelošus, jo viņa ar savu drosmi bija pelnījusi šo godu, apbedīja viņas miršanas vietā – gravas stāvkrastā smilšakmenī izrokot skaistu alu, kur guldīja krāšņās karaļmeitas dtēbēs ietērptu un ar četrdesmit kumeļiem atvelkot dižu akmeni un četrdesmitajā dienā to uzveļot alas ieejai virsū.

Skaistās Stigles traģiskā nāve  saplosīja arī Dzjorga sirdi. Pēc akmens uzvelšanas  Stigles kapam, Dzjorgs aizgāja uz Saucīnes pakalniem, uz to vietu, kur ikreiz pēc Purveža pavadīšanas šķīrās no Stigles, nosēdās zem veca, kupla ievas krūma un raudāja. Vecais Stomps  ar grūtībām pierunāja dēlu doties viņam līdzi uz pili. Bet Dzjorgu bija pārņēmusi tik liela grūtsirdība un skumjas, ka viņš, aizgājis no tēva pils pie avota kādudien skumju plosīts nomira.

Pēc meitas zaudējuma un jūtot savu vainu Bākara karadraudzes bojāejā, Purvezs par pilsnovada karali novada večei iesacīja apstiprināt pilssardzes un pils karadraudzes vaideloti Puorski, liekot tam pakalniņā, dzidrūdens strauta krastos, tuvāk austrumu robežām uzbūvēt savu pilsnovada karaļa pili.

Pats Purvezs palika dzīvot vecajā pilī un izlūdzās saviem zintniekiem tikšanos ar sirmo Dieviņu.

Kādā naktī šī tikšanās notika. Purveža pilī no debesīm nokrita liela ugunīga bumba, tā aizdedzināja pili un izdedzināja zemi visapkārt pilij vairāku kilometru rādiusā. Pēc triju dienu degšanas sāka līt lietus, kas lija un lija bez pārtraukuma septiņas dienas un septiņas naktis. Ugunsgrēks apdzisa, bet pils vietā bija izveidojies ezers un devītajā dienā no ezera izplūda upe un sāka tecēt austrumu virzienā, kā to apliecināja Stigles apsardze, tieši pa to taku un stigu, pa kuru uz tikšanos ar Bākaru bija staigājusi Stigle. Saucīnē upe ietecēja Rīkas upē, pirms tam paņemdama savā straumē  riuča ūdeņus, tā paša skaidrūdens strauta , kurš izveidojās dvēseles ciešanās un raudās mirušā  Stompa dēla Dzjorga ceļa vietā, pa kuru viņš viemēr atgriezās tēva pilī no katras Stigles un Purveža pavadīšanas reizes.

Pilsnovada ļaudis, redzot šo Dieva darbu, izveidojušos ezeru nosauca par Purvezi, bet upi, kura tecēja pa Stigles ceļu – par Stiglīti un strautu, kurš Saucīnē ietecēja  Stiglītē – par Dzjorgu. Vēlāk, gadsimtiem ejot un mainoties tautai, kad Puornūves novadu krustu šķērsu pārstaigāja laupītāji un apspiedēji, kad novadā apmetās uz dzīvi citu novadu ļaudis un sajaucās ar Puornūves dzīvi palikušajiem lotiem, Purveža vārdu nomainīja Ploskīņs, bet Stiglīte kļuva par Stiglovu un Dzjorgs tika saukts par Dzjorgovas riuci.

Bet Purvezs vēl joprojām ir dzīvs un ūdeņu pilns, kaut saucas par Ploskīnes ezeru, un uztur dzīvu savu Stiglīti – Stiglovas upi, vienīgo ši ezera iztekupi, kura katru gadu izmaina savu tecējumu, it kā jaukdama pēdas aiz Purveža meitas gājuma  satikties ar skaisto vaideloti Bākaru. Tikai Stiglītes kapakmens –  Stiglovas dižakmens klusē, izsāpot nokautās mīlestības sāpi, tikai Stiglovas upītei izgrauztajā gravā dusmīgi šalc dižegļu galotnes, neļaujot nemiera pūsmām nokļūt pie Stiglītes kāju iemītās takas un skumji nopūšas smilšakmens stāvās sienas, atvērušās kā ievainojuma rētas Bākara miesās un skudras, ieminot savas sīkās taciņas pa nolauzto koku stumbriem, sarunājas savā skudru valodā par jaunām iespējām un reti sauleszaķēni lēkā pa oļiem, it kā atdarinot  Stiglītes skrējienu rasotajā meža stigā.

Stiglovas stāvkrastu smilšakmenī veidojas ala aiz alas, aizbirst ciet un atkal veidojas citur, maldinādama ļaudis.  Bet ļaudis, kas uzturas  Stiglovas gravā, kas staigā pa oļiem upes šaurajā gultnē vai izlaužas cauri gravas krastu brikšņaino audzi, kas ieklausās ūdens čalās un putnu dziesmās, reizēm sadzird Stiglītes dziesmu un sajūt aicinājumu steigties pie Stiglovas dižā akmens, lai tam pieskartos ar plaukstām, ar seju, ar krūtīm un saņemtu spēku dzīvescīņai par palikšanu savās novada mūžamdzīvajās atmiņās, kas aicina dzīvot un mainīties katru gadu, kā to bija darījusi skaistā, dziedošā, mīlai uzticīgā un drosmīgā Stiglīte un kā to nepārtraukti dara Stiglovas upe, lai sajustu ielijam sevī  Bākara spēku un Dzjorga nepiepildījušās mīlestības ilgas ...

Bet Saucīnē tur, kur Stiglova izmet līkumu, lai ātrāk sasniegtu Rīkas upi, aiz ievu krūmiem, it kā slēpdamies, it kā neticēdams iespējai tālāk tecēt kopā, Stiglovā, viegli čalodams, ietek Dzjorgovas strauts.

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2024 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100