Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru uz aizokeāna zemēm. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā, no 1906.gada jūnija, uztur četri kuģi, tad – deviņi, visbeidzot – vienpadsmit. Ja līdz 1906.gadam caur Liepāju gadā izbrauca 15–20 tūkstoši cilvēku, tad 1907.gadā – jau 56,5 tūkstoši. Pakāpeniski izbraucēju skaits tuvojas pašu liepājnieku skaitam. Visas šīs personas, kārtojot pasu formalitātes, gaidot nākamo reisu, īsāku vai garāku laiku uzturas Liepājā. Sākumā emigranti parasti apmetas privātmājās, lielākoties pie trūcīgajiem iedzīvotājiem, kam lieks rublis gan noder, bet nepieciešamos sanitāros apstākļus nodrošināt viņi nespēj. Dzīvojot saspiestībā, pastāv nepārtraukti infekcijas slimību izplatīšanās draudi. Tādēļ pilsētas dome 1907.gada 12.martā izdod saistošos noteikumus, paredzot minimālo gaisa normu uz cilvēku – 1,5 kubikasis. Telpas ir jāmazgā ne retāk kā reizi nedēļā, sienas jākrāso vismaz divas reizes gadā, guļamvietās jālieto tikai svaigi salmi, ūdens jāņem tikai no artēziskām akām, utt. Kopš 1909.gada rudens emigrantus vairs nav atļauts izvietot atsevišķos dzīvokļos. Šim nolūkam var kalpot vienīgi vesela māja.
Padomju gados ēka kalpo karaflotes administratīvam un apmācības centra vajadzībām. Likumsakarīgi, Emigrantu iela kļūst par Sarkanflotes ielu. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, ēkas rietumu korpusā notiek postošs ugunsgrēks, kura dēļ šis korpuss, kā neatkarīga ekas daļu nācās nojaukt. Pašlaik, palikušais ēkas korpuss netiek izmantots, tam prasītos pamatīgi remontdarbi. |
3
