Ziemupes vārds vēsturē kā apdzīvota vieta jau ir parādījies 1422.gadā. Sākotnēji Ziemupes nosaukums aprādījās kā Zembeekte. 1791.gadā tiek minēts jau krietni latviskāks nosaukums – Zemmuppen. Ņemot vērā šo vietvārdu pirmo rakstību, var secināt, ka tie cēlušies no baltu valodām. Tomēr veci ļaudis saka, ka Ziemupe savu vārdu ieguvusi, pateicoties cauri centram tekošajai upītei, kura neaizsalst pat ziemā.
Jau no laika gala Ziemupe ir bijis mazs pagastiņš. Tas atradies Liepājas apriņķa ziemeļdaļā, zemajā piejūras līdzenumā. Ziemupes augstākā un sausākā vieta ir jūrmalas kāpu josla.
Ziemupē ir sava baznīca un kapi. Vecākie Ziemupes ļaudis zina teikt, ka senos laikos kapi esot atradušies citur – kapupītes otrā krastā. Ziemupes baznīca atrodas netālu no kapiem. Tā tapusi un vairākus gadsimtus pastāvējusi kā Sakas filiālbaznīca, un tās vēsture, atšķirībā no lielākajiem ticības centriem, ir maz pētīta. Kad tieši baznīca celta, nav precīzi zināms, bet tas noticis vismaz 17.gadsimta pēdējā ceturksnī, par ko liecina 1684.g.darinātais Ziemupes baznīcas altāris. Mūra dievnams Ziemupē landhofmeistara Frīdriha fon der Osten-Sakena gādību uzcelts tikai 1748.gadā un 1752.gadā iesvētīts. Līdz tam dievkalpojumi esot notikuši kādā šķūnī. Iespējams gan, ka tas ir pārspīlējums un hronikā šādi apzīmēts vienkāršs koka konstrukcijās celts dievnams, jo maz ticams, ka greznais altāris būtu iebūvēts parastā šķūnī. Šī, vēl šodien pastāvošā mūra ēka citu Kurzemes baznīcu vidū izceļas ar saviem pieticīgajiem izmēriem un arhitektonisko vienkāršību. Nelielā baznīciņa varēja lepoties arī ar tam laikam pietiekami iespaidīgu kokgriezuma iekārtu – altāri, kanceli un ķestera pulti, kas darināta manierisma stila formās. 1981.gada decembrī iekārta tika nodota Rundāles pils muzejam, un, uzstādīta vienā no pils staļļu korpusiem, tā tur ir aplūkojama arī pašreiz. Altāra retabla pirmo stāvu rotā altārgriezums “Golgāta” un abpus tai nišās novietotas Mozus un Ārona skulptūras. Otrajā stāvā izvietojusies apaļa formāta glezna “Kristus augšāmcelšanās” un iekārtas darināšanas gadaskaitlis “1684”, bet uz retabla pamatnes – gleznoti fon der Ostenu-Sakenu un fon Korfu ģērboņi un iekārtas dāvinātāju vārdi: “JOHANN V.D.O. GENANTSACKEN” un “ANNA ELIESABETHA KORF”. No vēsturiskajiem priekšmetiem un inventāra, kas savulaik rotāja Ziemupes baznīcu, vēl atzīmējami: sakristejas galds ar krēslu, koka epitāfija (1780.g.), biktssola fragmenti (18.gs.Rundālē), Fon der Osten-Sakenu un fon Korfu kokgriezuma ģērboņi (17.gs.beigas, Rundālē), zvans (19.gs.), alvas altāra svečturis (pēc 1735.g., Jelgavas meistars Georgs Šeimanis), alvas altāra svečturis (pēc 1756.g., Liepājas meistars Gotfrīds Martīni), alvas kristāmbļoda (18.gs.2.puse, Jelgavas meistars Gotfrīds Štencels), bronzas lustra (19.gs.2.puse), Sv.Vakarēdiena kauss ar patēnu (18.gs.) u.c. priekšmeti.
Senāk pie baznīcas mūra esot atradies arī krogs, un pēc dievkalpojuma tur pulcējušies pagasta ļaudis apspriesties un nedaudz atpūsties no ikdienas rūpēm. Krogū notikuši arī danči. Turpat iepretī bijusi arī smēde, kurā par kalēju strādājis vecais Rēķis.